Veclaicenes bioloģiskās vides veselības saimniecības “Mauriņi” īpašniece Gunita Virka ir viena no Vidzemes veiksmes stāstu varoņiem, kuru veikums piepilda gan pašu dzīvi, gan palīdz citiem. Taču ne visu var uzreiz ieraudzīt un sajust, tam vajadzīgs laiks un izpratne.
Bez mazajiem un savvaļas dzīvniekiem
“Mauriņi” ir viena no 10 demonstrējumu saimniecībām Latvijā, kas specializējusies gaļas liellopu, Konik šķirnes zirgu un aitu audzēšanā. Kas kaut reizi ciemojušies pie Gunitas un baudījuši veselības pirts garu ar dažādām lapu slotiņām, zāļu tējām un garšaugu maisījumiem, ar masāžu, skaistumkopšanas vai organisma attīrīšanas procedūrām, pēc laika mēro atkal ceļu uz Veclaiceni gan no tuvākās apkārtnes, gan no Rīgas un tālākām vietām. Pēdējos gados “Mauriņos” ir notikušas pārmaiņas, jo mainījusies ir pati saimniece un viņas ģimene.
“Dažam šķiet, ka te vairs nekā nav, jo esam atteikušies no minizoodārza. Arvien vairāk secinu, ka rūpes par mazajiem dzīvniekiem nav tas, kas man tagad ir svarīgs. Darbu ir ļoti daudz, bet darītāju vairāk nekļūst – pašiem vien viss ir jāpaveic. Visu nevaram paspēt, tāpēc no kaut kā ir jāatsakās,” skaidro G.Virka.
Saimniecībā nav vairs arī savvaļas lopu ganāmpulka. Tie kļuva nevadāmi, vairāk uzturējās mežā un krūmos nekā mājas tuvumā. Bija bažas, ka lopi varētu nodarīt postījumus kādas citais saimniecības lopbarības krājumiem. Tagad dabiskās ganīšanas teritorija (apmēram 60 ha) palikusi zirgiem un mājlopiem, kuriem vasaras periodā vajadzētu tikt galā ar zāli un krūmiem plašajās ganībās. Tas nozīmē, ka dabīgā apganīšana tiek turpināta.
Neļauj krūmiem aizsegt dabas ainavas
Ar apganīšanu veidotajā dabiskajā ainavā daļa krūmu tiek izzāģēta, vietā aug atvases. Pieredze liecina, ka arī vecā mēnesī nozāģētie krūmi ataug. “Uzkāpjot Drusku pilskalnā, var sajust plašumu. Taču vairs nevar redzēt ne laukus, ne mājas, jo līdz pat Munameģim Igaunijā stiepjas ne tikai zaļi meži, bet arī krūmi. Ar tiem ir aizaugušas arī ceļmalas,” neapmierināta ir G.Virka. Igaunijas–Latvijas pārrobežu programmā “Zaļais koridors” abu valstu eksperti pievērš uzmanību tam, kā vienas valsts pārmaiņas pierobežā ietekmē izmaiņas dabā un dzīvnieku sugās otrpus robežai. “Tika pētīti Veclaicenes ezeri un tajos dzīvojošie iemītnieki. Kad saņemsim informāciju par izpētes rezultātiem, varēsim secināt, ar ko esam vērtīgi citiem,” norāda G.Virka. Turklāt daudz vēl ir darāms, lai par visu vērtīgo Veclaicenē, arī “Mauriņos”, informētu un veidotu kompleksu piedāvājumu tūristiem, ekskursantiem. G.Virka uzsver, ka tieši “Demo farm” projekts deva izpratni ne tikai par saimniekošanu, bet arī par dabas vērtībām. “Tagad zinu, kādi augi atrodami manā īpašumā, kā to apsaimniekot, kādi meža dzīvnieki un putni tajā mīt. “Mauriņos” interesenti var atrast un pētīt apmēram tos pašus augus, kādi atrodami Veclaicenes dabas liegumā. Svarīgi ir prast tos ieraudzīt un citiem parādīt,” atzīst zemniece. Ap ganībām plešas purvaini priežu un egļu meži, kas atbilst īpaši aizsargājamam biotopam – purvaini meži.
Veiksmes stāsts 20 gadu garumā
Iespējams, vēl būtiskākas ir pārmaiņas, kas ir skārušas “Mauriņu” saimnieci un viņas ģimeni. Iepriekšējais posms saimniecības attīstībai bija vajadzīgs, taču tas nenozīmē, ka jāturpina viss ierastajās sliedēs. Tagad G.Virka vairāk pievēršas garīgiem jautājumiem. “Kāpēc esmu dzimusi un kas man būtu jāpaveic? To vēl neesmu sapratusi. Taču zināšanas un pieredze ļāvusi labāk saskatīt pamatvērtības. Tās veido daba ap mums, tāpēc ir jāmēģina šīs vērtības saglabāt un uzturēt,” spriež G.Virka. Viņa sākusi vairāk interesēties par kultūrvēsturi. Kādreiz tuvākajā apkārtnē bijušas septiņas mājas. Kur tās ir tagad? Saimniece secinājusi, ka, pareizi ganot lopus, veidojas mežmalas, kādas tās ir bijušas senāk – zigzaga līnija ar eglītēm, bērziem, laucītēm… “Man reizēm nepatīk, ja kaut kas palicis nenopļauts, bet cilvēki, kuri bijuši daudzās valstīs, atzīst – pie jums ir skaisti. Viņi ir secinājuši, ka mākslīgi veidotais nav tik vērtīgs kā dabiskais,” salīdzina G.Virka. Viņas saimniecība ir dibināta 1992.gadā. Kad atnāca uz “Mauriņiem”, pa pagalmu nevarēja iet bez garajiem gumijas zābakiem. Toreiz viņai bija tikai divas govis un zirgs. “Bez darba un veiksmes saimniecība nebūtu tāda, kāda tā ir tagad. Kādreiz centos gūt panākumus un esmu arī sasniegusi – biju izvirzīta konkursam “Radoša sieviete laukos”, esmu piedalījusies konkursā “Sējējs” un atzinīgi novērtēta vides konkursā “Zaļās pēdas”. Tas ir mans veiksmes stāsts, jo darbs ir novērtēts. Tomēr lielākais gandarījums ir tad, ja cilvēki atvadoties no tīras sirds saka paldies,” secina G.Virka. Viņai ir patiess prieks, ja “Mauriņos” jūtas labi.
