Steiga un rindas bieži rada konfliktsituācijas. Tiem, kuri nepacietīgāki, zem kājām „deg zeme”, aiziet autobusi, sākas seriāli, un katrs kavēklis ceļā padara nervozāku. Tiem otriem, kuri vēl joprojām darbā, jāprot steigties, neieviešot kļūdas un paviršības, pie tā paša vēl – samiernieciski uzklausīt iebildumus un sūdzības, meklēt kompromisus un lūkoties, lai domstarpības nepāraug konfliktā.
Kārtējās darba dienas beigās bibliotēkā atkal izveidojusies apmeklētāju rinda. Daži jau savākuši grāmatu kaudzītes un iespējams, laiku īsinot, klusībā plāno, ko vēl šovakar var iespēt padarīt, kādus pirkumus izdarīt veikalā, ko gatavot vakariņām, bet daži vēl un vēlreiz pārcilā uz galda esošās grāmatas – varbūt starp tām atrodas vēl kas saistošs un nelasīts.
Rinda pamazām sarūk, līdz darba beigām atlikušas kādas desmit minūtes, kad telpā iesteidzas aizelsusies pensionāre (sauksim viņu par Maigas tanti) un smagi apsēžas krēslā, rindas priekšgalā, ar to it kā pieprasot tiesības tikt apkalpotai kā pirmajai. Nometusi turpat uz grīdas smagi piebāztu somu, viņa pēdējiem spēkiem izdveš:
– Esmu tikko iznākusi no slimnīcas, tāpēc jūtos gauži slikti. Nav man spēka nedz rindā stāvēt, nedz ilgi gaidīt, tāpēc pavisam ātri gribu dabūt vienu grāmatu.
Redzot bālumu viņas vaigos un sviedru lāses uz pieres, vispirms piesolu ūdeni – lai nu cilvēks atgūstas, bet – Maigas tante ūdeni nevēlas. Vēl kāda rindā stāvētāja piebilst, ka lietderīgi varētu būtu atgulties, vai vēl drošāk – vajadzētu izsaukt ārstu!
Nē, tik slikti viņa nejūtoties. Neesot taču atnākusi uz bibliotēku nomirt! Labāk lai ātrāk nesot viņai to grāmatu!
– Jums vienalga kādu? Latviešu vai ārzemju autoru?
– Tak nē! „Lāčplēsi” man vajag!
Daudz brīnīties man nav laika, tāpēc steidzos pie plaukta. Aiz muguras dzirdu, kā sieviete, kas tikko vēl runāja par ārsta saukšanu, ieinteresēti pārjautā:
– Lāčplēsi? Pati pārlasīsit?
– Tak nē, mazdēlam vajag, – Maigas tante lepni atbild.
Turpmāko sarunu īsti nedzirdu, vien noprotu, ka runa ir par itin veselu un pat sportisku zelli, kurš pats nevar un negrib atnākt līdz bibliotēkai, taču, tā kā viņš ļoti mīlot vecmāmiņu, palūdzis viņai to izdarīt.
Kad nolieku grāmatu uz galda, saruna vēl nav beigusies, un līdzjūtīgā sieviete taujā pensionārei:
– Un tāpēc jums no slimnīcas uzreiz jāskrien uz bibliotēku, pat ja tik slikti jūtaties?
– Nu neesmu jau es nemaz tik slima, – pieliekusies mums abām tuvāk, Maigas tante sazvērnieciski čukst. – Tas tikai tāds tejāteris, lai tie citi rindā stāvētāji nebārtos, – viņa sabužina sirmos matus uz pieres un piemiedz ar aci.
Līdzjūtīgā sieviete it kā saprotoši pamāj ar galvu un pasmaida, taču es manu, ka draudzīgajā sarunā ar Maigas tanti viņa vairs negrib piedalīties. Laikam jau viņai tāpat kā man netīk šāda bezkaunīga rīcība, vēl jo vairāk tāpēc, ka starp rindā stāvētājiem savu kārtu pacietīgi gaida arī pāris pensionāres.
Bet Maigas tante, aplaimota ar savas taktikas labo rezultātu un iegūto grāmatu, lai arī pavisam atžirgusi, no krēsla augšā vis neceļas – tagad viņa gribot vienu grāmatu sev. Romānu. Līdz plauktam viņa aiziet nevarot, tāpēc lai nu es pienesot ko klāt.
Laikam jau arī rindā stāvētāji ko sapratuši no klusinātās atzīšanās, jo sākas skaļa kurnēšana: tā jau tagad visi gribēšot, lai visu klāt pienes un vēl vairāk – vaļā atšķir! Un tēlot slimu un mirstošu arī neesot labi – tā varot visu ko sev pierunāt.
Kad Maigas tantei priekšā nolieku nelielu grāmatu kaudzīti, viņa ātri vien izvēlas pāris. Žigli tās ietūcījusi piebāztajā somā, vienu roku turēdama uz sirds, viņa veikli izmetas no telpas.
Kāda apmeklētāja, kas stāv pie loga, neatturas no redzētā komentēšanas: izsteigusies uz ielas, Maigas tante veikli iesēdusies mašīnā un lepni aizstūrējusi prom.
