Mācoties skolā, bieži no skolotāju puses tika dzirdēta frāze, ka mums būtu jāmācās nevis ar mērķi iegūt augstākas atzīmes, bet gan pašiem sev.
Tobrīd tie šķita tikai skaisti vārdi, kas domāti mūsu motivēšanai, taču šaubos, vai kāds pa īstam aizdomājās par to patieso jēgu. Arī es šo vārdu nozīmi sapratu tikai ar laiku. Galvenokārt gadījumos, kad nepieciešams likt lietā skolā gūtās zināšanas, kuras pašas vainas dēļ nav kārtīgi iemācītas. Līdzīgi ir ar ārpusstundu nodarbībām. Tobrīd apmeklēto pulciņu vai profesionālās ievirzes skolu vērtību atskārsti tikai ar laiku. Šajā gadījumā ne tik daudz sniegto zināšanu un prasmju, cik gūtās pieredzes un satikto cilvēku dēļ.
Domājams, sirdsapziņas pārmetumos par neizmantotajām iespējām nebūs jāmokās alūksnietim Artūram Mālniekam. Ar savu piemēru viņš parādījis, cik daudz var izdarīt, ja ņem pretī visas iespējas, ko tev piedāvā. Tas attiecas gan uz skolā gūtajām zināšanām, gan lietderīgi pavadītu brīvo laiku un paša iniciatīvu, interesējoties par iespējām, ko piedāvā Latvijas dalība Eiropas Savienībā. Lai gan, mācoties Alūksnē, džudo viņam bija vien sporta veids, ar ko aizpildīt savu brīvo laiku, tas iemācījis gan mērķtiecību, nepadodoties pie pirmajām grūtībām, gan kļuvis par galveno pagrieziena punktu savas vietas atrašanai, pārceļoties uz dzīvi citā valstī.
Nu atliek vēlēt, kaut šādu piemēru būtu vairāk. Galu galā, lai cik skaisti būtu vārdi, vislielāko ietekmi atstāj tieši citu piedzīvotais. Un, kas zina, varbūt tieši šāds piemērs kādam kļūs par pagrieziena punktu, lai mainītu savu attieksmi un saprastu, ka panākumu atslēga slēpjas pašu rokās.
