Pirms divām nedēļām kopā ar “Alūksnes Ziņu” lasītājiem devāmies kopīgā ekskursijā pa Latgali. Pirms tam solījām, ka brauksim iepazīt latgaļu viesmīlību, un nu pēc brauciena secinu – tas mums patiesi izdevās un nebija melots. Brauciens izvērtās ļoti jauks, sirdij un dvēselei, noskaņu gūšanai un pārdomām. Bija lasītāji, kuri pēc ekskursijas atzina, ka viņu priekšstats par latgaļiem mainījies – neesot domājuši, ka viņi ir tik sirsnīgi. Man arī atmiņā paliks latgaļu sirsnība, miers, labestība. Tas, kā viņi vienkāršas lietas spēj pārvērst par kaut ko, piešķirot stāstu un noskaņu. Manuprāt, piemērs tam ir Aglonas Maizes muzejs Vijas Kudiņas vadībā. Es pat īsti nevaru formulēt, ko es gaidīju no šī muzeja apmeklējuma, bet katrā ziņā biju iztēlojusies, ka mums izrādīs priekšmetus no sendienām, ar ko saistās maizes cepšanas process, vai ko tamlīdzīgu. Tā vietā tikām sagaidīti pie svētku noskaņās klāta galda, kura klājumam izmantoti māla trauki, koka karotes. Lai gan arī pati esmu bērnību pavadījusi laukos un daudz kas no redzētā nebija pārsteigums, jāatzīst, ka izjūtas bija kā bērnībā, jo daudz ko no piedāvātā šodien veikalā nopirkt vairs nevar – patiesībā nopirkt preci var, bet bērnības garšu gan ne… Saimniece sirsnīgi un ar pietāti pret maizi stāstīja mums par ikdienas spēka devēju un to, kā mūsu senči prata maizi godāt, kā šodien bērniem nereti pietrūkstot, tādēļ tas esot jāmāca. Viss vienkārši, bez ambīcijām, sirsnīgi un skaisti, ar dvēselisku stāstu – vienkārši jauki! Šīs īpašības mēs, malēnieši, kā, mūs uzņemot, latgaļi uzrunāja, varētu no viņiem mācīties. Vienkāršību lietās un prasmi vienkāršo sirsnīgi pasniegt – to noteikti! Arī mums ir, ar ko lepoties, tikai vēl vairāk vajadzētu to cildināt, seno savijot ar mūsdienīgo, un radīt jaunu piedāvājumu, nevis tikai dzīvot uz tā, kas reiz bijis, piemēram, baronam Fītinghofam vai citiem. Ļoti jauki, ka mums Alūksnē ir radīti jauni objekti, piemēram, ugunsnovērošanas tornis Tempļakalna parkā, ko izmanto arī kā skatu torni, ir uzbūvēts gājēju tilts no Pilssalas. Lai gan domas dalās par to, ka tilts izmaksāja dārgi un no Alūksnes novada domes budžeta, nevis Eiropas fondu finansējuma, tomēr galarezultāts izdevies ļoti labs un interesē daudzus, jo pār jauno tiltu nemitīgi vērojama kustība. Protams, šobrīd ir tikai sākums un daudzi gan torni, gan tiltu apskata intereses pēc, tomēr – ir, ko ar lepnumu pateikt tiem, kuri Alūksnē nav bijuši ilgāku laiku un jautā mūžseno jautājumu: “Kas pie jums jauns?” Vēl no latgaļiem varam mācīties prasmi lepoties pašiem ar sevi un vienam ar otru, pastāstīt citiem, ko labu un interesantu dara kaimiņš, – ar patiesu prieku par otra paveikto! Un nebūt skaudīgiem.
