Valsts policijas Alūksnes iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektore Marika Magaziņa atzīst, ka ideālu cilvēku nav – ir tikai labi un ļoti labi. Savukārt labs policists zinot atbildes uz visiem jautājumiem – šo prasmi viņa savā amatā vēl mācoties.
Policijā M.Magaziņa strādā sesto gadu – vispirms izolatorā, tad patruļdienestā, bet pašlaik ir iecirkņa inspektore Pededzē un Liepnā. Profesijas izvēle bijusi ļoti mērķtiecīga, jo jau piecu gadu vecumā teikusi, ka būšot policiste. Pēc Policijas skolas Kauguros absolvēšanas sāka strādāt Alūksnes policijas iecirknī, līdztekus darbam absolvēja arī Juridisko koledžu. Sarunas laikā vairākas reizes viņa uzsver, ka policista darbs ir ļoti interesants. Jautājumi par sievietēm, kuras izvēlas policista profesiju, viņu nemulsina, jo uzskata – viss ir atkarīgs no tā, kādu pirmo priekšstatu cilvēks par sevi rada apkārtējiem. Darbā Marika ir ļoti cilvēcīga – prot palīdzēt un nedaudz pievērt acis gadījumos, kad to var atļauties, bet ir ļoti stingra pret nopietniem pārkāpējiem.
– Jūsuprāt, kāds ir labs policists?
– Stingrs un gudrs. Tāds, kurš prot atrast kontaktu ar ikvienu cilvēku, zina, kam vajadzīgajā brīdī lūgt padomu. Tāds, kurš vienmēr prot rast izeju no jebkuras situācijas un uz jautājumiem neatbild: “Es nezinu…” Tāds, kurš vienmēr zina atbildes uz visiem jautājumiem – piemēram, tāpat kā mūsu Kārtības policijas nodaļas priekšnieks Ivars Mednis un kādreizējais policijas pārvaldes priekšnieks Ansis Gailītis.
– Vai sievieti policisti respektē tāpat kā vīrieti?
– Tas ir atkarīgs no tā, kādu priekšstatu cilvēks pats par sevi jau sākumā rada. Tā šķiet, ka pārvaldāmajos pagastos visi cilvēki ir kā savējie, bet policistam ir jābūt stingram. Ja proti sevi profesionāli parādīt, tad nav atšķirības, vai šo darbu dara vīrietis vai sieviete. Arī es dažreiz esmu “nejauka” – žēlsirdības no manis nav situācijās, kur to nevajag, vai pret tiem, kas to nav pelnījuši.
Savs darbs man ļoti patīk. Protams, dažos jautājumos tīri fiziski ir vajadzīga vīrieša palīdzība, bet visos pārējos tieku galā pati.
– Kāda ir jūsu darba ikdiena?
– Oficiāli strādājam no pulksten 8.00 līdz 16.30, bet vajadzības gadījumā arī citā laikā. Katru dienu ir piecminūtes sapulce, kad pārrunājam aktuālāko. Pieņemamajās dienās braucu uz saviem pagastiem Liepnā un Pededzē – katra mēneša otrajā otrdienā. Ar kolēģi Alekseju Labozeviču mums ir kopīga dienesta automašīna, tādēļ izbraukumu dienas apvienojam. Mēneša beigās, kad degvielas limiti iztērēti, vairāk laika tiek pavadīts kabinetā, risinot iesāktās lietas. Ir arī dienas, kad jādežurē un jāaizvieto kolēģi.
– Esat atbildīga par pierobežas pagastiem Pededzi un Liepnu. Kādi ir raksturīgākie pārkāpumi šajos pagastos – vai patiesi dominē kontrabanda?
– Protams, šādu gadījumu ir daudz, tos gan vairāk risina robežsargi. Bet, ja Pededzē nebūtu robežas tuvums un robežpunkta, tur nebūtu arī dzīvības. Ieejot teju katrā mājā, redzams, ka cilvēki smēķē cigaretes un lieto alkoholu ar Krievijas akcīzes markām. Pededzē ir ļoti daudz nepilsoņu – viņiem nav vajadzīga vīza, lai šķērsotu robežu, tādēļ atļauto reizi diennaktī pārnes divas paciņas cigarešu, litru alkohola un lieto. Par šo jautājumu mums ar iedzīvotājiem ir bijis daudz strīdu.
– Vai pagastos joprojām aktuāla ir “točku” problēma?
– Jā, bet nu ir vērojama jauna tendence – teju katrs pats aizbrauc uz Krieviju un atved alkoholu. Ir grūti izkontrolēt un pierādīt, vai persona ved alkoholu savām vajadzībām vai pēc tam pārdod citiem, jo tie, kas patērē Krievijā iegādāto alkoholu, cits citu piesedz. Kā valstī mainīt šo sistēmu? Neviens cilvēks aiz labas dzīves uz Krieviju pēc lētā benzīna, cigaretēm, alkohola nebrauc – valsts ekonomiskā situācija piespiež cilvēkus to darīt. Kad Latvijā benzīns maksāja 50 santīmu litrā, uz Krievijas robežas tādu rindu kā tagad nebija. Ja valsts vairāk rūpētos par saviem iedzīvotājiem, šāda situācija neveidotos – tagad jācīnās ar sekām.
– Kādi vēl ir raksturīgākie pārkāpumi?
– Ļoti raksturīgi ir ģimenes konflikti, bet tas ir vērojams visos pagastos. Sākoties pavasarim, vairāk ir ziņojumu par zādzībām no lauku vai brīvdienu mājām, kur to īpašnieki ziemā ikdienā neuzturas un aizbraucot atklāj, ka kaut kas ir izdemolēts, nozagts. Liepnā un Pededzē ir saglabājusies tradīcija, ka vietējās ballēs nelabprāt gaida apmeklētājus no citurienes, lai “nenoceļ” meitenes, tādēļ izceļas konflikti. Ļoti bieži konfliktu cēlonis ir alkohols. Ir nācies risināt sarežģītas kaimiņu attiecības. Raksturīgi, ka vairāk izsaukumu ir tad, kad saņemti pabalsti, pensijas un lietots alkohols.
Bieži ziņo par ģimenes skandāliem. Tos risināt gan man ne visai patīk, jo uzskatu, ka policijai nav jāuzmana, kas notiek ģimenē. Pašlaik ir cilvēku grupa, kas uzskata – visas ģimenes problēmas atrisinās policija! Šie cilvēki nebeidz sūdzēties – visu laiku viņiem ir slikti! Sieva vai vīrs izsauc policiju uz ģimenes skandālu, jo zina, ka uz 12 stundām skandalētāju var aizturēt un tā arī pasaka – gribot, lai policija viņu pāraudzina! Bieži ģimenē cilvēki savā starpā pat nerunā un sarunājas tikai ar policista starpniecību. Bet sievietes ir tādas aktrises! Īpaši tas ir vērojams ģimenes konfliktu gadījumos – sieviete ziņo par vīru vai dzīvesbiedru, kurš skandalē, bet beigās izrādās, ka skandāla ierosinātāja ir pati sieviete! Viņas prot sevi tā pasniegt, bet pēc dažām dienām ir atkal klāt un rosina lietu izbeigt, jo tomēr tik ļoti mīlot savus vīriešus…
Bet man ļoti patīk aizbraukt uz saviem pārvaldāmajiem pagastiem, īpaši Pededzi, jo tur cilvēkiem ir citādāka attieksme pret visu – viņi ir vienkārši, atvērti un sirsnīgi. Viņi palīdzību meklē tikai tad, kad ir lielas problēmas, bet ar mazajām tiek galā paši. Savukārt Alūksnes pilsētā cilvēki sūdzas arī tad, ja kaimiņa suns skaļi rej! Pagastos iedzīvotāji ir ļoti izpalīdzīgi un atklāti – ja viņiem kas nepatīk, tad uzreiz arī pasaka.
– Kas visbiežāk izdara likumpārkāpumus?
– Lielākoties likumpārkāpēji ir vienas un tās pašas personas, kas jau agrāk sodītas. Daudz pārkāpumu izraisa jaunieši alkohola iespaidā. Bieži apmeklējam Liepnas internātpamatskolu, kur veicam arī preventīvo darbu. Diemžēl visās skolās aktuāla problēma ir smēķēšana – smēķē pat deviņus gadus veci bērni! Pusaudži un jaunieši ļoti daudz lieto alkoholu, turklāt daudz ko nosaka bara instinkts – ja smēķē, lieto alkoholu lielākie, tad arī mazākie seko viņu piemēram. Pagastos iedzīvotāju paliek arvien mazāk, jo lielākā daļa jauniešu tur neatgriežas dzīvot, darbavietu nav. Dzimstība ir ļoti zema, turklāt daudzās ģimenēs bērnus laiž pasaulē, rēķinot, cik lielu pabalstu no valsts par to saņems. Klāt vēl saņem sociālos pabalstus un no tā arī pārtiek.
– Policistiem tika samazināja atalgojums, degvielas limiti, darbinieku skaits – vai tas netraucē pilnvērtīgi veikt dienesta pienākumus?
– Protams, ka traucē! Ar kolēģi uz diviem mums ir viena dienesta automašīna un degvielas limits – 60 litru mēnesī katram. Cik reizes ar tādu degvielas daudzumu var aizbraukt līdz Pededzei un Liepnai? Ja reizi nedēļā aizbraucu uz Pededzi un Liepnu – tas jau ir ļoti daudz.
– Vai policists mūsdienās ir prestiža profesija?
– Nesenie notikumi Jēkabpilī un speciālo uzdevumu vienībā “Alfa” ir ļoti iedragājuši policijas tēlu uz ilgu laiku. Līdz šiem notikumiem situācija mazliet bija uzlabojusies, bet nu cilvēkiem vairs nav uzticības policijai. Diemžēl viens šāds gadījums ir kā darvas piliens medus mucā – pārējie policisti var strādāt, cik labi grib un pēc labākās sirdsapziņas, bet tāpat viss ir sabojāts. Tāpat ir arī Alūksnē dažādos gadījumos – tiklīdz vienas profesijas pārstāvis kaut ko sliktu izdara, tā sabiedrība to uzreiz attiecina uz visiem.
– Kad bijis lielākais gandarījums par paveikto kā policistei?
– Ja no 20 cilvēkiem vismaz viens pasaka paldies par palīdzēšanu! Ikdienas darbs nav viegls, tādēļ no sirds pateikts “paldies” ir ļoti daudz… Vislielākais gandarījums ir, kad pozitīvu novērtējumu darbam sniedz cilvēki no malas. Reiz cilvēcīgi aizvedu uz mājām, nevis „uz slīpo” iecirknī kādu vīrieti alkohola reibumā, kurš gulēja zemē, sniegā. Viņš vēl ilgi, ilgi to atcerējās un pateicās man, citādi, kā pats atzina, būtu nosalis…
– Kā atpūšaties pēc tik saspringta, emocionāli grūta darba?
– Sportojot un pievēršoties kinoloģijai, bet patiesībā brīva laika man ir ļoti maz. Piecus gadus man ir vācu aitu šķirnes suns Negro, piedalāmies sacensībās. Uzskatu – katram cilvēkam, ja ir suns, jāiemāca viņam elementāra paklausība. Jā, tas prasa lielu darbu un pacietību. Spēlēju florbolu, futbolu, vasarā – pludmales volejbolu. Kad sportojot fiziski izlādējies, sakārto domas, var atkal ar jaunu sparu mesties darbos. Bet, ja man uz kādu ir bijušas dusmas, tad turpat sporta zālē tās arī paliek.
