Kā jau reizēm ikdienā mēdz būt, seniem paziņām uz ielas bieži vien paskrienam garām, vien nevaļīgi pametot sveicienu ar galvu.
Kā jau reizēm ikdienā mēdz būt, seniem paziņām uz ielas bieži vien paskrienam garām, vien nevaļīgi pametot sveicienu ar galvu. Tāpat bija arī ar Loretu, lai gan jutu, ka viņa ļoti vēlas ar mani parunāties. Jau pēc brīža šo nejaušo tikšanos biju aizmirsusi, tikai kādas dienas vēlāk, vakarā, pāršķirstot šīsdienas laikrakstu lappuses, kādā rakstā lasītais atsauca atmiņā studiju laikus un līdz ar to arī Loretu. Tad arī atcerējos viņas aicinošo žestu un uzklausīt lūdzošo skatienu.
Jau nākamajā dienā pāršķirstīju telefongrāmatu un pēc dažiem zvaniem veiksmīgi atradu arī pašu Loretu. Šoreiz nešauboties pieņēmu viņas uzaicinājumu aiziet ciemos. Pārrunātie ikdienas sīkumi pamazām mūs pietuvināja personiskās dzīves problēmām, un tad arī atklājās Loretas satraukuma iemesls. Viņas stāsts bija diezgan dramatisks, tomēr pamatos jau tik bieži dzirdēts..
* * *
– Ar Agru iepazinos pirms pieciem gadiem, kad tikko pārbraucām uz jauno dzīvokli. Kādas sīkas vajadzības pēc piezvanīju pie kaimiņu dzīvokļa durvīm, un kāda balss no iekšpuses man sauca: “Nāciet tik iekšā!”
Patīkamā balss piederēja riteņkrēslā sēdošai sievietei, kas nešķita daudz vecāka par mani. Tomēr – jau sirmot sākušiem matiem, rūpju izvagotu seju un bezgala nogurušu acu skatienu.
It kā no nieka iesāktā saruna ievilkās uz pāris stundām, un, kad šķīrāmies, Agra mani uzaicināja pienākt biežāk. Zinādama savu mūžīgo prasmi būt apkrautai ar darbiem, aiz tīras līdzjūtības apsolīju. Līdzko būs brīvāks brīdis. Tas tik drīz vis neatradās, bet kādā sestdienas vakarā pie mana dzīvokļa durvīm stāvēja simpātisks vīrietis un stādījās priekšā kā Agras vīrs – Kalvis. Sieva esot sacepusi svaigu pīrāgu bļodu un vēloties uzaicināt kaimiņieni uz vakariņām. Brīdi padomājusi, piekritu.
Tas vakars man ilgi paliks atmiņā. Nezinu, ko toreiz gribēju tur ieraudzīt, bet no pirmā acumirkļa sapratu vienu – tā ir divu cilvēku liela traģēdija, kas smagi nomāca visus, kas atradās šajā dzīvoklī. Tā nebija tikai atturība un rezervētība, drīzāk gan atsvešinātība un vēsums, kas te bija iemājojis ik stūrī. Lai arī kā viņi to centās slēpt no manām acīm, jutu, ka šis stīvums un izvairīgie acu skatieni smacē visus. Pat dēls, kas uz mirkli ieskrēja istabā, nevaļīgi sasveicinājās, un, kaut ko no istabas paņēmis, ātri aizskrēja prom. Arī Kalvis, pieklājības minūtes atsēdējis, neko nepaskaidrojis, aizsteidzās savās darīšanās.
Jau mirkli vēlāk pār Agras vaigiem cita pēc citas sāka ritēt sāpju pilnas asaras, un bez īpašas mudināšanas arī vārdi. Bija tāda sajūta, ka viņa steidzas atbrīvoties no gadiem krāta smaguma, un viņai ir vienalga, kas ir klausītājs. Ka tik no sirds varētu izskalot tur sakrājušos sāpi.
Klusēdama klausījos viņas vārdu plūdos un pat neuzdrīkstējos pārtraukt.
Pirms gadiem divdesmit abi ar Kalvi satikušies deju zālē. Viņa atļāvusies šo stalto iznesīgo puisi uzlūgt uz Balto deju. Pratusi ieinteresēt un paturēt. Tagad pati brīnās par to – kā tas izdevies. Pāris gadus tāpat satikušies, tad Kalvis piedāvājis apprecēties un pārvākties uz viņa dzīvokli. Agra jau sen bija gaidījusi šo uzaicinājumu, jo vecāki ne pārāk atbalstīja abu jauniešu tuvās attiecības bez to oficiālas reģistrēšanas. Nu likās – viss nokārtosies. Abiem atradās darbs, pēc trim gadiem sevi pieteica dēliņš. Desmit laulības gadi pagāja kā jau visām ģimenēm, neizpalika arī sīki strīdi un nesaskaņas. Agrai vairāk patika sēdēt mājās un kopt mājas soli. Kalvis, iekārtojies atbildīgā amatā, bieži bija spiests braukt komandējumos. Tomēr, mājās atbraucis, vienmēr uzdāvināja kādu sīkumu viņai un dēlam. Neaizmirsa. Un ar šādu mīlestības apliecinājumu Agrai pilnīgi pietika, lai nešaubītos par Kalvja uzticību.
Reiz gan darba biedrenes brīnījās – vai viņa akla, ka neredz, kādām acīm uz Kalvi skatās ne viena vien sieviete. Un vai viņa tiešām domā, ka Kalvis kāds paipuisītis? Tad Agra sāka uzmanīgāk vērot vīra uzvedību, interesēties par komandējumiem, darījumiem, telefona zvaniem un korespondenci, tomēr tā arī nekā neatklāja. Tikai reiz vēlā vakarā, skrienot uz kultūras namu, kur it kā esot redzēts Kalvis, nepamanīja braucošu mašīnu…
Smagā galvas trauma un satriektais mugurkauls visu turpmāko dzīvi pārvērta ļaunā murgā. Vispirms jau garais atveseļošanās periods un apziņa, ka staigāt vairs nevarēs. Toreiz vēl bija cerība, ka varēs vismaz sēdēt un labo roku kustināt. Pāris smagi gadi pagāja, līdz izdevās pašai apsēsties un labajā rokā noturēt krūzīti.
Gūtā trauma svītru pārvilka arī Kalvja dzīvei. Vispirms nācās pamest labo darbu, tad viņš izrādījās nevajadzīgs arī tam zemāk apmaksātajam, jo bieži nācās skriet uz mājām un kavēt darbu. Uz visām šīm bēdām viņš atbildi mēģināja atrast pudelē un palika vispār bez darba. Tad kāds Kalvja draugs piedāvāja viņam dzīvokli un šofera darbu citā pilsētā. Tas likās labs risinājums, jo tur dzīvoklis atradās pirmajā stāvā, tad varbūt Agra reiz sadūšosies izbraukt arī uz ielas. Arī dēlam bija nepieciešama jaunu draugu ietekme – vecie viņu bija aizveduši galīgos neceļos.
Pirmais gads jaunajā dzīvesvietā Agrai neko daudz neatšķīrās no iepriekšējiem – laukā viņa tāpat nebrauca. Vienīgi Kalvis pārtaisīja durvis, lai viņa var izbraukt lodžijā. Nu jau viņa bija saradusi ar savu fizisko nevarēšanu un tai pielāgojusies.
Bet nu viņa pamanīja ko citu. Līdz nepazīšanai bija pārvērties Kalvis. Pēdējā laikā aizņemta ar savām iekārtošanās problēmām, Agra bija domājusi tikai par sevi. Nu viņa pamanīja, ka Kalvis kļuvis vēl mazrunīgāks, sevī ierāvies un nomākts. Uz viņas mēģinājumiem uzsākt sarunu – arvien biežāk ass un neiecietīgs. Un gandrīz visas šīs sarunas beidzās ar strīdu. Lai arī Kalvis, tāpat kā agrāk, izdarīja visu, ko viņa lūdza, Agra saprata, ka vīrs no viņas ir pilnīgi atsvešinājies. Un nu sāpēja ne tikai miesa, bet arī sirds. Aiz savas nevarības, aiz dzīves netaisnības. Aiz apziņas, ka šo vīrieti viņa ir zaudējusi neatgriezeniski.
Pirms pusgada viņa atkal Kalvī pamanījusi pārmaiņas – kļuvis mierīgāks, laipnāks. Varēja jau to norakstīt uz jaunā darba rēķina – viņam bija pagadījusies iespēja strādāt vieglāku un labāk atalgotu darbu. Bet nebija jau Agra tāda muļķe, lai nesaprastu, ka Kalvis ir saticis citu sievieti. Galu galā – viņš taču bija vīrietis. Ar visām vajadzībām un vēlmēm. Likās, ka Agra to itin labi saprot, tomēr viena viņas prāta daļa to negribēja pieņemt.
Tad Agra pastiepa roku un pasniedza man ierāmētu fotogrāfiju – divi skaisti jauni cilvēki. Pirms traģēdijas. Sāpīgi bija redzēt, kā laiks un šis nelaimes gadījums pārvērtis abus cilvēkus. Agras dzirkstošo acu skatienu apdzēsušas skumjas, kuplais matu vilnis pārvērties sirmā un plānā kodaļā. Tāpat arī nesen satiktajā vīrietī es neatpazītu šo, fotogrāfijā redzamo, Kalvi – platiem pleciem, žilbinošu smaidu, tumšu kuplu matu vilni. Abi tik laimīgi un pašpārliecināti.
Toreiz man Agra neko nejautāja un nelūdza palīdzību, tikai pateica – paldies, ka uzklausīji.
* * *
Viss sākās vēlāk, kad kādā vēlā vakara stundā pie manām durvīm atkal zvanīja Kalvis.
– Varbūt uzklausīsi arī mani? Es paņēmu vīna pudeli. Uzdāvini man pāris stundas…
Es viņam nespēju atteikt.
* * *
Agra Kalvi iekarojusi ar savu maigo balss tembru un savādu piekļāvību. Meitenīgo naivumu un bērnišķīgo mīlestību. Iepriekšējās draudzenes lielākoties bijušas sievietes ar lielu dzīves pieredzi, un neviena no viņām nav izraisījusi nekādas dziļākas jūtas. Nenozīmīgas epizodes viņa dzīvē. Turpinot satikties ar Agru, atklājies viņas sirds siltums, maigums, vēlme un prasme rūpēties par Kalvi. Ko gan labāku varēja vēlēties? Tieši tāda sieva viņam bija vajadzīga – klusa, rātna mājās sēdētāja, par kuru nav jāuztraucas, ka viņa ko izdarīs ne tā. Tāda māte arī bērnus pareizi izaudzinās. Kāzas patiešām likās pareizākais solis.
Un kurš gan vainīgs, ka iestādes vadītāja amats paņem tik daudz laika un domu? Cik nu vien varēja atļauties, tik Kalvis bijis kopā ar ģimeni. Arvien mazāk laika palicis arī dēlēnam, kurš strauji pieņēmās prātā un arvien biežāk niķojās, ja tēvam viņam neatlika laiks. Un tad sākās Agras pārmetumi un nesaprotamā, pārmēru lielā greizsirdība. Vēlēšanās visur bāzt savu degunu, audzināt un pāraudzināt. Arvien biežāk gribējās vispār nenākt mājās. Tad saticis Neldu – saprotošu sievieti ar ļoti līdzīgu domāšanu. Tieši tolaik Kalvis sapratis, ka mēdz būt gadījumi – dzīvē satiekas vienādi domājoši cilvēki – divas ābola pusītes. Tad arī radās doma par šķiršanos. Tanī vakarā, kad viņš sēdēja pie Neldas un solījās, mājās aizgājis, runāt ar sievu par šķiršanos, Agrai uzbrauca piedzēries autovadītājs…
Nākamos savas dzīves gadus Kalvis negrib atcerēties – pārāk smagi, lai par tiem runātu. Visu šo laiku meklējis atbildi uz jautājumu – vai tiešām man nekad nebūs lemts būt laimīgam? Kritiens pēc kritiena, un dzīve vispār likās satriekta drupās. Kaut kas apziņā mainījās pēc dzīvesvietas maiņas – vismaz te neviens nerādīja ar pirkstiem un neteica – tu tāds un šitāds. Pavisam drīz atradās interesēm atbilstošs darbs. Agra? Viņš simtām reižu jau bija domājis un neizdomājis – kā šo smagumu atrisināt. Vairākiem prasījis padomu un bezgala dažādas atbildes saņēmis. Visgudrākie bija tie, kas teica – tas tev pašam jāizlemj… Žēl viena, žēl otra, žēl dēla, jo tieši viņš bija tas, ko kā neuzdīgušu graudu samala divi nemitīgi rotējoši dzirnakmeņi. Kalvim jau sen vairs negribējās nākt mājās. Ko gan tur redzēt? Sievas aizdomu un pārmetumu pilno skatienu? Četras sienas, no kurām dvesa tikai skumjas un pamestība. Tā virs nebija siltuma un mīlestības pilnā māja, kā pirmajos laulības gados, un katram bija skaidrs – nekas tāds tur vairs neatgriezīsies. Vairs nelīdzēja radinieku dotie padomi – izturies iecietīgi, pacieties.
– Cik ilgi? Es gribu dzīvot! Vai tiešām man dzīvam jānomirst? Es esmu vīrietis? Tu saproti, ko tas nozīmē? Viņa to negrib saprast…- Kalvis caur asarām čukstēja. Savaldības važas bija pasprukušas, un nu viņš raudāja uz mana pleca.
Pēc kāda laika saņēmies, viņš turpināja. Nesen esot bijis aizbraucis pie Neldas. Lai satiktu, parunātos, uzliktu ielāpus dvēselē izplīsušajiem caurumiem. Šeit viņam nav neviena, ar ko parunāties. Agra pat negrib klausīties un tāpat viņu nesaprot, bet es viņu varētu saprast. Manī esot kaut kas līdzīgs Neldai.
– Es negribu būt tev Nelda,- klusi atbildēju, – bet labprāt tevi uzklausīšu, kad vien tev būs smagi. Pati zinu, cik tas ir svarīgi, grūtā brīdī kādam tuvam cilvēkam izkratīt sirdi. Tikai nezinu, vai spēšu palīdzēt…
– Nežēlo mani. Es sev liekos vājš, lūgdams palīdzību svešam cilvēkam, – Kalvis nolieca galvu.
– Lūgums palīdzēt ir spēka, nevis vājuma izpausme. Daudzi ir paraduši paļauties uz sevi, un tāpēc savu problēmu nespēj saskatīt objektīvi, – atkārtoju kaut kur lasītus un iegaumētus vārdus.
– Tu mani sapratīsi. Es tā vairs nevaru. Es negribu iet mājās. Mani tur sagaida vieni vienīgi pārmetumi. Man nav spēka tā dzīvot tālāk. Vai tiešām mani neviens nespēj saprast? Kam būs kāds labums no mana upura? Cilvēkam taču dzīve dota tikai vienreiz!
Pēc kāda brīža Kalvis turpināja:
– Esmu runājis ar viņu par šķiršanos, par ievietošanu sociālajā aprūpes centrā, par to, ka tā mums abiem būs vieglāk. Tā mēs neapgrūtināsim viens otru, nebūs vairs šo neauglīgo strīdu un lieko vārdu pārmaiņu, un arī Atim sāksies cita dzīve – viņam vairs daļu dienas nevajadzēs sēdēt pie mātes. Meklējām jau kopēju, es būtu ar mieru maksāt, tikai lai dod man brīvību! Mani smacē šī dzīve. Es vairs nepazīstu sevi. Un viņu arī ne. Mēs esam divi uzlādēti nervu kamoli…
* * *
Tanī vakarā Kalvis, atvieglotās dvēseles sadziedēts, nevainīga bērna miegā aizmiga uz mana dīvāna. Varbūt tieši te sākās nenovēršamais, jo es atļāvu viņam palikt pie manis.
Laika gaitā tas kļuva par ieradumu – viņam ienākt pie manis parunāties. Pārsteidzoši, cik mums bija daudz kopīga. Es jutu, kā pēc šīm sarunām viņš atdzīvojas, kļūst atraisītāks. Kādreiz iegāju arī pie Agras, bet jutu, ka viņa ir kļuvusi krietni atturīgāka pret mani. Tolaik viņa vēl nezināja, ka Kalvis bieži viesojas pie manis. Nezināja, bet varbūt nojauta?
Tam vienkārši bija jānotiek… Kalvis valdzināja arī mani. Neviens no mums neplānoja nekādu mūža mīlestību – tas vienkārši bija savstarpējs pievilkšanās spēks, kas mūs satuvināja gan garīgi, gan fiziski. Varbūt tieši aizturētais maigums mums abiem bija tas fantastiskais un vienreizīgais. Man blakus Kalvis atdzīvojās kā vīrietis. Atgriezās viņa burvīgais šarms, kuru nojautu kaut kur dziļi iekšienē nomāktu. Uzvara bija draiskie smiekli un kopīgi ceptās pankūkas. Un arvien vairāk abiem kopīgā. Es pilnīgi jutu, kā mūsu dvēseles gavilēja unisonā. Ne ar vienu nekad dzīvē nebiju jutusies tik labi. To pašu apgalvoja arī Kalvis, un es zināju, ka tā ir taisnība. Es to redzēju viņa acīs.
Tomēr – šī situācija prasīja risinājumu.
Kalvis bija sagatavojies vēlreiz runāt ar Agru, prātīgi uzklausīt visus “par” un “pret” un mēģināt viņai pierādīt, kas, viņaprāt, ir labākais risinājums. Tikai Agra spītīgi pagrieza muguru un pat nevēlējās klausīties…
* * *
Ar šo dzīvesstāstu, tagad es meklēju atbildi mūsu visu vietā – kā rīkoties tālāk? Ko es darītu Agras vietā? Man nevajadzētu meklēt atbildi tik ilgi kā viņai. Es ļautu, pat – liktu Kalvim iet. Es nespētu būt tik savtīga. Un, ja jau, kā Agra pati apgalvoja, viņa mīlot Kalvi, tad vēl jo vairāk. Manuprāt, ģimeni rada, lai darītu laimīgu otru vai viņam palīdzētu. Mīlestības došana ir dzīves pamats. Jādod nemitīgi, tad nemitīgi būs arī ko saņemt. Dot mīlestību un dot mīlestībā ir laime. Saņemt mīlestību un saņemt bez mīlestības – nelaime. Ja es kādu patiesi mīlu, tad ļauju viņam dzīvot savu dzīvi, negaidot, ka viņš dzīvos manējo. Ļauju viņam pašam pieņemt lēmumus un iet savu ceļu. Un, ja viņš mani atstāj kāda cita cilvēka dēļ, cerot, ka ar to būs laimīgāks vai arī labāk varēs attīstīt savas spējas, vai tikai tas nav mans ievainotais “es”, kas skaļi kliedz? Mēs taču pastāvīgi zaudējam kaut ko – mīļotos cilvēkus, veselību, fiziskos spēkus un skaistumu. Īpaši sāpīgi izjūtam negaidītus zaudējumus. Tomēr laiks rit ātri, un pastāvīgi nākas šķirties no kaut kā mums mīļa. Viss plūst, viss mainās, un neviens nevar apturēt dzīves tecējumu. Domāju, ka ļoti svarīgi ir iemācīties jau laikus atteikties no kaut kā, iekams to darīt nepiespiež nāve. Tas, kas notiek pašlaik, jau nākamajā mirklī ir pagātne, un tā nekad neatkārtosies.
Es zinu – būtu es Agras vietā, man sāpētu. Es varbūt kādu laiku Kalvi vainotu nodevībā pret mani, bet – nekādas vainas jau nav! Ne viņa, ne manas. Vienīgi pati pilnība – Dievs – varētu uzņemties šādu vainu, jo Viņš šo iespējamo rezultātu varēja ne vien iepriekš apzināties, bet arī novērst… Pēc tam es atrastu sev kādu nodarbošanos. Visticamāk – grāmatas. Tur ir tik daudz spēka un gudrības! Man dzīvē ir nācies sastapt ne vienu vien cilvēku, kurš, sēdēdams invalīda krēslā, ir radis spēku dzīvot tālāk. Kas savu nepilnvērtību ir pratis sevī pārvarēt. Cilvēkam taču dzīve dota, lai iemācītos to, kas turpmāk ļautu pilnveidoties.
Daudz kur ir lasīts, ka mūsdienu pasaulē vīrieši jūt mīlestības deficītu, kas sākotni rod jau mātes mīlestības trūkumā. Tad arī laulībā pietrūkst mīlestības un pāri paliek neapmierinātība. Nesaskaņas starp vīru un sievu liek bojā iet arī bērniem. Laulībai ģimene jāpadara svēta, bet, ja tā ģimeni grauj, tai jāatrod mazāk sāpīga izeja.
Gadījumos, kad izirst fiziski veselu cilvēku ģimene, apkārtējie bieži vien izrādās saprotoši – jā, nu nespēja sadzīvot, raksturi nesaskanēja, dzīvoja kā suns ar kaķi un nu labi – tagad būs miers un nevienam nevajadzēs mocīties. Kā būs šoreiz? Vai, baidoties no apkārtējo nosodījuma, Kalvim visu atlikušo mūžu ziedot slimās sievas kopšanai? Bet vai tad viņš pret savu kopjamo neizjutīs dusmas, rūgtumu un vēlāk – naidu? Cik ilgi pietiks spēka divkāršam uzdevumam – vienlaikus sevi apspiest un kaut ko vēl darīt. Kā būs ar viņa psihisko un fizisko veselību? Dažkārt par cilvēku saka – viņš izskatās sažuvis. Kā vienā no savām grāmatām raksta Lūle Vīlma – tas nozīmē iznīcību. Tās ir ilgstoša sabrukuma sekas un tieši mūsu ķermenis acīmredzami aicina pievērst uzmanību situācijai. To nepamanīt vienkārši nedrīkst. Pirmā zīmi dod cilvēka āda. Āda slēpj dvēseles dzīvi. Sausa āda liecina, ka cilvēks savalda savas dusmas.
Cilvēku intelekta līmenis ir ļoti dažāds. Tas pats attiecas arī uz garīgo līmeni. Slimība liecina par slikto domu uzkrāšanos. Katrs cilvēks ir savu slikto domu gūsteknis. Tikai īsti garīga tuvība nodrošina fizisku brīvību.
Te nu viņš ir – savas dzīves pagrieziena punktā – kad ir iespēja savu dzīvi vēl vērst par labu. Es jūtu, kā Kalvī atdzimst pašpārliecība, drosme un ticība dzīvei. Atliek spert pirmo soli pretim jaunai sākotnei, kura rādās jaunu izdevību pilna. Dzīve jau sastāv no nebeidzamas virknes pirmo soļu. Tas, kas notiek pašlaik, nav noticis nekad šādā situācijā. Neatkarīgi no tā, kā rit dzīve, jebkuros apstākļos ir izvēles brīvība. Vienmēr ir iespēja izšķirties par jaunu savas esamības līmeni. Kādā grāmatā šo pārtapšanu jaunā līmenī autors bija skaidrojis ar kāpura pārvērtību par tauriņu. Tiklīdz kāpurs sajūt, ka vēlas ko jaunu, viņš iekūņojas kokonā, un klusumā piedzimst tauriņš. Tiklīdz tauriņš ir piedzimis, kāpurs vairs nav kāpurs. Tomēr viņam vēl nav nojausmas par lidojumu. Līdzšinējā kāpura pieredze vairs neder – tauriņam jāiemācās lidot. Un viņš saņem jaunu izdevību – jaunu dzīvi…
