Mālupes pagasta zemnieku saimniecības “Jaunceriņi” īpašnieks Aivars Beļavs kopā ar ģimeni – sievu Baibu, dēliem – Kasparu, kuram ir 11 gadi, un astoņgadīgo Valteru – saimnieko vectēva mājās.
Mālupes pagasta zemnieku saimniecības “Jaunceriņi” īpašnieks Aivars Beļavs kopā ar ģimeni – sievu Baibu, dēliem – Kasparu, kuram ir 11 gadi, un astoņgadīgo Valteru – saimnieko vectēva mājās.
Patlaban zemnieki cītīgi novāc nopļauto sienu, jāpļauj vēl apmēram 25 līdz 30 hektāri. Saimniecības darbības nozare ir piena lopkopība. Ar to Beļavu ģimene sāka nodarboties 1993.gadā, pamazām darbību paplašinot un ieguldot tajā ne mazums roku darba. “Kolhozi bija likvidēti, veidojās paju sabiedrības, arī mums kaut kas bija jādara,” par saimniecības izveides sākumu laikrakstam stāsta A.Beļavs.
Aivara sieva ir kurzemniece, abi iepazinušies, studējot Jelgavas Lauksaimniecības universitātē. Baibas specialitāte ir lopkopības tehnoloģe, bet Aivars ieguvis zināšanas lauksaimniecības mehanizācijā. Pēc studijām abi atnākuši uz Mālupi, kas ir Aivara dzimtā puse. Šobrīd saimniecības ganāmpulkā ir slaucamas govis un jaunlopi. Apsaimnieko apmēram 80 hektārus zemes, ieskaitot nomāto. “Mēs esam optimisti. Pilsētā mums nav ko darīt, citu interešu nav. Šeit esam ieguldījuši zināšanas, gribētos saimniecību attīstīt straujāk,” saka A.Beļavs.
Bez kredītiem neiztiek
Jaunie zemnieki nepārtraukti pilnīgo zināšanas šajā jomā, lasa preses izdevumus un piedalās dažādos semināros. A.Beļavs saka, ka ar citu lauksaimniecības novirzienu nodarboties nekad nav bijusi vēlēšanās, jo tam nav vajadzīgo zināšanu. Saimniecība visu laiku nav iztikusi bez kredītiem. Tiklīdz vienu atdod, tā seko nākamais. “Nav tā, ka kaut ko varējām nopirkt par kolhoza pajām. Arī mežs nepieder, tāpēc citas izejas mums nav,” skaidro A.Beļavs.
Aizgūst Kurzemē
Zemnieku saimniecībā skābbarību negatavo pēc tradicionālām metodēm – netin ruļļos, bet gatavo stirpās. Pieredze aizgūta Kurzemē, kur vēl plašāk saimnieko Beļavu ģimenes radinieki. “Paši pļaujam zāli, blietējam tāpat kā kolhozu laikos. Tā iznāk lētāk,” apstiprina A.Beļavs. Šādai metodei ir savas priekšrocības un arī trūkumi. Ziemā stirpās gatavota lopbarība nesasalst, pat vislielākajā salā cieš tikai pati virskārta – apmēram desmit centimetri.
“Pārējo var likt lopiem silē. Savukārt ruļļi, ja tie gadās mitrāki, var būt caursaluši,” atklāj zemnieks. A.Beļavs atzīst, ka grūtākais – rakt sniegu, īpaši tad, ja tā ir daudz. “Pagaidām barību stumjam ar ķerru, taču vēlamies iegādāties skābbarības apgriezēju, lai pie stirpas varētu piebraukt ar traktoru, lopbarību nogriezt un pievest pie kūts,” saka zemnieks.
Vēlas atvieglot darbu
A.Beļavs privatizējis paju sabiedrības vienu skābbarības tranšeju. To viņš iecerējis pārvest uz savu saimniecību, tā būs atvieglota blietēšana. “Tagad, blietējot skābbarību, jābūt uzmanīgam, lai nerastos lieli zudumi. Svarīgi skābbarību sagatavot pēc iespējas biezākā slānī, taču arī to nav viegli izdarīt,”” atklāj A.Beļavs. Pagājušajā nedēļā saimniecībā bija sarūpētas jau apmēram 140 tonnas skābbarības, vēl paredzēts sagatavot 70 tonnas. Divas stirpas sagatavotas pārsvarā no timotiņa un āboliņa. Trešā stirpa būs no zirņauzām.
“Laika apstākļi droši vien ietekmēs lopbarības kvalitāti. Rudenī, kad veiks analīzes, varēs izvērtēt, cik tajā ir proteīna, cik enerģijas. Tad arī varēs izveidot barības devas un izlemt, kādas piedevas ir jāpērk,” apgalvo A.Beļavs. Viņš spriež, ka novēlota barības sagatavošana diemžēl zemniekiem palielina izmaksas. Saražoto pienu saimniecība realizē akciju sabiedrībai “Valmieras piens”, par samaksu zemnieki nesūdzas, ņemot vērā situāciju šajā nozarē Latvijā.
Zeme ir dažāda
Saimniecībā visu laiku cītīgi rūpējas par zālāju atjaunošanu. Ik gadu apmēram sešu hektāru platībā sēj jaunu zālāju. “No jauna zālāja tomēr ir labāka ražība. Pagaidām sējam timotiņu un āboliņu – tīrsējā vai maisījumā,” uzsver A.Beļavs.
Pirms diviem gadiem saimniecībā veica zemes analīzes, noteica tās sastāvu. “Tagad zinām, kāds minerālmēslojums kuram laukam ir vajadzīgs. Tas turpmāk palīdzēs konkrētajam zemes tipam izvēlēties zālāju maisījumu, lai zālājs būtu ilggadīgs. Zeme pēc sastāva mūsu pusē ir nevienāda. Pārsvarā ir kalnains, kur augsne ir smagāka – mālsmilts, citviet – kūdraina,” apgalvo zemnieks.
Uztrauc laika apstākļi
Pļaušanas darbos saimniecībā izmanto pirms diviem gadiem iegādāto rotējošo pļaujmašīnu. Saimnieks vērtē, ka šāda pļaujmašīna, īpaši tad, ja ir nelabvēlīgi laika apstākļi, ir liels ieguvums. Saimniecībā ir prese, tāpēc arī siena presēšana problēmas nesagādā.
“Nepieciešamā tehnika ir. Svarīgākais – lai būtu labi laika apstākļi,” secina viņš. Pēdējais pirkums saimniecībā ir lielais piena dzesētājs 650 litriem.
“Vajadzību ir daudz. Nepieciešama jauna kūts, tad varētu saimniecību paplašināt. Kad beigsim lopbarības sagatavošanu, izstrādāsim projektu, lai iegūtu Eiropas strukturālo fondu līdzekļus,” atklāj zemnieks.
Saimnieks stāsta, ka jaunlopi ziemā atrodas laukā, tikai zem nojumes. Daudziem tas radot izbrīnu. “Lopiņi ir daudz mierīgāki, nav stresaini. Arī govis vasarā naktī ganās laukā, tikai uz slaukšanas laiku vedam kūtī. Elektriskā gana vietu mainām, lai gotiņām visu laiku būtu svaiga zāle. Tā ganības ir viendabīgi noganītas,” stāsta A.Beļavs.
Dēli ir patstāvīgi
Aivars ar lepnumu stāsta, ka saimniecībā lieli palīgi ir abi dēli. Viņi piedalās visos darbos un ir patstāvīgi. “Kaspars jau divus gadus pavasarī kultivē zemi. Viens pats sagatavo apsējamo zemi, apguvis arī pievelšanu un šļūkšanu. Viņam droši var uzticēt darbu, nav par ko kritizēt,” priecājas tēvs. Vecāki, protams, vēlētos, lai iesākto darbu tālākā nākotnē kāds no bērniem turpina. “Tad vienam jāstrādā bankā, bet otram – jāapstrādā zeme. Jaunākais – Valters – ir liels matemātiķis,” smaida B.Beļava. Ja vecāki ir aizņemti lauku darbos, tad bērni paši gatavo ēst. Uz tēva uzdoto jautājumu: “Vai izdarīsiet darbus?”, kad bijuši mazāki, dēli atbildējuši, ka paši par sevi varot parūpēties. “Aizbraucot uz kādu izstādi, dēli nevērtē, vai traktors ir skaists, bet salīdzina atšķirības – vai redzētais atbilst tam, ko lasījuši,” saka A.Beļavs.
