“Mammu, lai gan, iespējams, tu man varbūt tagad neticēsi, bet tu man saisties ar vēl neizplaukušu ziedu, tevī ir daudz kā laba un skaista. To redz tikai tas, kurš ieskatās ciešāk. Parādi to visai pasaulei, lai apžilbst!” – savā vēstulē mīļajai mammai zeltinietei Agritai Šaicānei reiz rakstīja Madara,viens no viņas lielākajiem dārgumiem – bērniem. Dimantiņus, kā Agrita mīļi sauc savus bērnus, viņa ir pašaizliedzīgi, apzinīgi un ar tikai mātei raksturīgo beznosacījuma mīlestību audzinājusi un lolojusi vienmēr – arī tagad, kad viņi jau ir izlidojuši no siltās ģimenes ligzdiņas Zeltiņos un uzsākuši patstāvīgu dzīvi.
Audzinot četrus bērnus – Sigitu, Andi, Madaru, Ati – un gādājot par saimniecību mājās, ne vienmēr klājās viegli: arī Agritai reizēm šķita, ka spēka avots ir izsīcis, bet bērni lika saņemties. Bērnu dēļ viņa ir gatava darīt visu un neko nežēlo viņu labā.
Mūsu saruna ar Agritu Mātes dienas priekšvakarā par bērniem, viņu audzināšanu un ģimenes vērtībām sākas ar mīļām vēstulītēm. Agrita saviem bērniem vienmēr ir mācījusi, ka par visu ir atklāti jāizrunājas – ja ne vārdos, tad rakstiski. Viņa paņem rokās īpašu aploksni ar uzrakstu “Vecākiem”, kas sevī glabā lielus dārgumus – bērnu rakstītās vēstules mammai un tētim. Tajās ir gan vecākās meitas Sigitas atzīšanās par vienu slikto atzīmi, pirmo mēnesi mācoties ģimnāzijā Alūksnē, un apņemšanās laboties līdz ar vecāku atbalstu. Aploksne glabā arī vecāku rakstītās vēstules bērniem – kad Madaru pusaudžu gados vajadzēja pamudināt, vecāki rakstīja viņai savu vēstījumu. Mazie vēstījumi vienmēr tika nolikti uz spilvena un adresāts tos vienmēr atrada… Tagad, kad bērnu ikdiena paiet Rīgā, visi kopā ir reti, bet viņi ir iemācījušies mīlēt arī tad, ja šķir attālums…
Par saviem dimantiņiem
“Ja man Dievs dzīvē nav devis kaut ko citu, tad četrus bērnus ir dāvājis kā lielu dāvanu. Viņi man ir četri dimantiņi – katrs ar savu spīdumu un šķautnīti. Viņi visi cenšas sevi pilnveidot, katram ir savi sapņi un neviens no viņiem negrasās apstāties pie sasniegtā. Valsts ekonomiskās situācijas dēļ visgrūtāk klājās jaunākajam dēlam Atim, jo pēc ģimnāzijas absolvēšanas bija jāsāk strādāt garas darba stundas, tāpēc studijas Rīgas Tehniskajā universitātē nācās uz laiku pārtraukt. Bet neviens no viņiem negrasās doties laimes meklējumos uz ārvalstīm. Ja Zeltiņos vai te tuvumā būtu darbs, Atis labprāt atgrieztos. Madara dažus vasaras mēnešus ir strādājusi Īrijā, bet otrreiz gan nevēlētos,” ar lepnumu stāsta A.Šaicāne. Vecākā meita Sigita absolvējusi Latvijas Universitāti, strādā par angļu valodas pasniedzēju. Sigita ir ļoti muzikāla – savulaik mūzikas skolā apguvusi klavieru un saksafona spēli, mūzika un dziedāšana ir viņas vaļasprieks joprojām. Vecākais dēls Andis jau studē maģistrantūrā jurisprudenci. Ģimenē viņš esot lielais brālis vārda tiešākajā nozīmē, jo vienmēr par visiem rūpējas; ir īsts dabas bērns un ļoti mērķtiecīgs. Jaunākā meita Madara ir ģimenes gaišā dvēselīte un māksliniece – pēc Kultūras koledžas absolvēšanas tagad strādā Rīgā. Arī jaunākais dēls Atis strādā Rīgā – viņa aizraušanās ir velosports.
Par lielo, drošo spārnu
Agrita vienmēr pašaizliedzīgi un uzstājīgi ir rūpējusies par bērnu izglītošanu. Nežēlojot laiku un naudu, vairāk nekā desmit gadus nenogurstoši vadājusi bērnus no Zeltiņiem uz Alūksni vairākas reizes nedēļā uz mūzikas, mākslas un sporta skolu. Mamma vienmēr ir palīdzējusi bērniem, īstenojot radošas idejas skolas pasākumiem un daudz ko citu. “Mums mājās vienmēr ir bijusi saimniecība, kur viņiem vienmēr vajadzēja palīdzēt dažādos darbos, bet viņi visu paguva. Ir dejojuši arī tautisko un sarīkojuma deju kolektīvos, atraduši laiku draugiem. Reizēm man bija viņu žēl – atbraucām no mūzikas skolas vakarā astoņos, tad bērniem vēl bija jāmācās skolā uzdotais… Bet tagad viņi atzīst: tas viss viņiem ir nācis par svētību, jo pieraduši rūpīgi plānot savu laiku,” saka Agrita.
Viņa secina – tas bija tik fantastisks un neatkārtojams laiks, ko visi pavadīja kopā, kad bērni vēl nebija aizgājuši savā dzīvē. “Patiesībā tas ir tik īss laiks, kas vecākiem dots, kas noteikti jāizmanto, jo vairāk tāda nekad nebūs. Man tagad pietrūkst šo vakaru, kad bijām visa ģimene kopā un varējām runāties, smieties pat par niekiem! Dēli tagad mammu jau ir pārauguši, un, kad mani apskauj, jūtos kā zem liela, droša spārna. Kā mammām pārdzīvot laiku, kad bērni izlido no ģimenes ligzdiņas? Ir jāiemācās mīlēt no attāluma. Parasti šķiet, ka tad vecākiem ir tik daudz laika, ko veltīt sev, bet tāpat ir ikdienas darbi. Brīvajos brīžos cenšos izlasīt kādu labu grāmatu, mana vājība ir puķes…” atklāj Agrita.
Par bērnu audzināšanu
Agrita uzsver – nav formulas, kā izaudzināt labus bērnus.
Kā mammām pārdzīvot laiku, kad bērni izlido no ģimenes ligzdiņas? Ir jāiemācās mīlēt no attāluma.
Agrita Šaicāne
Kad bērni bija mazi, viņa sapirka grāmatas par bērnu audzināšanu, bet joprojām tās guļ plauktā neizlasītas, jo sirds pasaka priekšā, kā rīkoties: arī brīžos, kad mammai vienmēr jāzina atbildes uz visiem bērnu jautājumiem! “Galvenais ir vienmēr par visu atklāti izrunāties, paslavēt bērnus par panākumiem,” saka A.Šaicāne. Mātei ir beznosacījuma mīlestība pret saviem bērniem – tam piekrīt arī Agrita un atzīst, ka māte spēj saviem bērniem visu piedot. Jautāta, kam ir lielāka loma bērnu audzināšanā: mātei vai tēvam, Agrita atzīst, ka katram cilvēkam ir savi uzskati. “Manuprāt, es dažreiz biju kā laipa starp bērniem un viņu tēvu – manu vīru, jo ar savām emocijām ieminu taciņu. Bērniem ir ļoti labas attiecības ar tēvu. Kā vecāki vienmēr savā starpā pārrunājam visu, kas saistās ar mūsu bērniem. Arī vecmammai bija liela nozīme bērnu audzināšanā. Diemžēl naudai cilvēka dzīvē ir ļoti liela nozīme. Reizēm sevī domāju, ka neesmu bijusi pietiekami uzņēmīga, lai izdomātu, kā labāk nopelnīt naudu un izskolot bērnus, jo viss taču dzīvē ir atkarīgs no mums pašiem. No malas varbūt šķiet, ka mums ģimenē klājies jauki, bet ir bijuši arī ļoti grūti brīži,” atklāj A.Šaicāne.
Par mātes sūtību
Agrita atzīst – māte bērnam ir kā sargeņģelis 24 stundas diennaktī, kurš arī sagatavo savu bērnu brīdim, kad jāsāk patstāvīga dzīve. “Saka, ka sieviete ir ģimenes sirds, vīrietis – saprāts. Sieviete ir arī ģimenes pavarda sargātāja, mīlestības avots saviem mīļajiem. Mātei ir pienākums ne tikai bērnus pabarot, apkopt, bet arī rūpēties par viņu izaugsmi, laikus pamanīt to, kas vislabāk padodas, palīdzēt to attīstīt, mīlēt, lolot, būt blakus vajadzīgajā brīdī,” norāda Agrita. Viņa uzsver, ka mātei jāļauj arī saviem bērniem kļūdīties un mācīties no savām kļūdām, lai cik grūti kā mātei ir uz to noskatīties. “Esmu centusies būt laba māte, reizēm gan bijusi ļoti vāja – ir bijis tik daudz darāmā, ka esmu sakliegusi uz bērniem, bet pēc tam kopā esam sāpi izraudājuši, esmu lūgusi viņiem piedošanu. Esmu daudz devusi, bet ļoti daudz saņēmusi no bērniem pretī un joprojām saņemu viņu mīlestību, atbalstu,” saka A.Šaicāne.
Jautāta, vai māte ir katra sieviete, kurai ir bērni, Agrita atzīst – tā vajadzētu būt, bet attieksmi pret bērniem ietekmē katra cilvēka audzināšana un piedzīvotais. “Esmu ļoti pašaizliedzīga, centīga un apzinīga mamma. Varbūt kādam šķita nepareizi, ka es tik daudz rūpējos par saviem bērniem, bet tā bija un ir mana misija.” Kur ņemt spēku tik pašaizliedzīgām rūpēm? – Agrita samulst un atzīst: vajadzīgajā brīdī tas pats uzrodas, reizēm pat ikdienišķos niekos. “Cilvēkam neuzliek vairāk, kā viņš var panest. Stiprajiem parasti tiek vairāk.”
Par mammām
Agrita atminas – kad bērni vēl mācījās Zeltiņu pamatskolā, vienmēr bija Mātes dienas pasākumi. Pēdējos gados apsveikumi lielākoties tiek saņemti telefoniski, bet ar ļoti lielu mīļumu. “Būt mammai nav viegli. Katrai mammai gribas dot bērniem visu to labāko, kas būtu jādod. Šajā ziņā man ir žēl, ka neesmu varējusi palīdzēt pilnībā, jo bērnu sapņiem pašlaik ir aprauti spārni. Bet cerība ir. Esmu lepna par saviem bērniem, savu ģimeni un pateicīga, ka man viņi visi ir,” saka Agrita. Citām māmiņām viņa no sirds vēl izbaudīt to laiku, kad bērni aug ģimenē. “Visām mammām novēlu palīdzēt saviem bērniem būt laimīgiem tieši tādiem, kādi viņi ir šajā brīdī.”
