Valsts dienestiem, kuru uzdevums palīdzēt cilvēkiem, ir savi priekšraksti, kas jāievēro ikdienas darbā.
Tas ir saprotams. Taču mēdz būt arī absurdas situācijas. Tā nesen kādā iestādē vienai apmeklētājai kļuva slikti. Tika izsaukta ātrā palīdzība. Tā kā vietējie mediķi tobrīd bija izbraukumā, centrāle turp nosūtīja brigādi no kaimiņu novada. Kamēr tā ieradās, piederīgie pacienti jau bija nogādājuši dzīvesvietā, kas, starp citu, atrodas iestādei blakus esošajā dzīvojamajā mājā. Ātrās palīdzības mediķiem tas ticis izskaidrots. Sacīts arī, ka sirdzējai noteikti joprojām vajadzīga palīdzība, jo sievie-te esot izskatījusies gaužām slikti. Turklāt tā bijusi seniore. Ātrās palīdzības mediķi tā vietā, lai dotos uz norādīto pacientes dzīvesvietu blakus, sāka zvanīt centrālei un konsultējās, kā rīkoties turpmāk. Pa tālruni tika dota pavēle doties atpakaļ. Norādīts – ja pacientei vajadzēs palīdzību, viņa zvanīs “ātrajiem” vēlreiz un tad arī šī palīdzība tiks sniegta. Tā nu kaimiņu novada mediķi iekāpa savā ātrās palīdzības automašīnā un aizbrauca uz savu bāzes vietu. Atliek tikai pabrīnīties. Reizēm, lai sniegtu palīdzību, “ātro” mediķi brien vairākus kilometrus pa sniegu, velk slimnieku ragaviņās, tiek galā ar nikniem suņiem un citām ekstrēmām situācijām. Bet te… velti tērē degvielu, jo reglaments liedz aiziet sameklēt pacientu blakus esošajā mājā! Skumjākais, ka tas nav pārpratums, tā bija apzināta rīcība. Nezin, kas tika ierakstīts atskaitē par šo izsaukumu?
