Ik zieds, kas Līgodienā ir plaucis,
Ir vēlējies, lai kāds to plūc,
Zieds nepiever līdz rītam acis,
Līdz gandarījums gūts.
Tev basas kājas, vainags galvā,
Tu līgojot pa rasu brien,
Bet kādā sudrabotā pļavā
Tev puķes pretim skrien.
Kalns kalnam sūta gaismas staru,
Pie debesīm plaukst uguns zieds,
Un jāņtārpiņš ar spožu garu
Mirdz papardēs kā liets.
Ar līgodziesmu, gaismai austot,
Steidz līgotājs uz mājām iet
Un, savā sirdī prieku raisot,
Spēj darbam roku sniegt.
Ir pienācis tas laiks, kad debess tēvs ar zemes māti tiekas un sārtās mīlestības gaismā abi saderinās. Viņš plecos viņai uzliek debessārto rotu, lai viņa viņam savu mīlestību, uzticību dotu. Kā līgava un līgavainis darbā abi kopā ietu un Līgovakaru ar skaistām dziesmām ielīgotu. Ik katru pļavu koši ziedinātu un ozollapu vainagus ar jasmīnziediem viens otram sniegtu. Nāc, draudziņ, iesim arī mēs šajos svētkos uzlīgot un savai zemei, debesīm šo skaņo līgodziesmu dāvināt. Lai kalni, meži mums līgo līdzi un uguns dzirkstis kvēlo, līdz jauna rītausma no debesīm uz zemi līst. Lai puto alus, smaržo siers un dziesmu skaņās lauki ziedos līkst, kad debess tēvs ar zemes māti Jāņos kāzas dzer, viens otram mūža mīlestību zvēr. Tādēļ mums pateicība jādod tiem – mūsu dzīves un dabas valdniekiem. Līgosim par prieku sev un viņiem! Priecīgus Jāņus! ◆
