Ja man teiktu, droši vien šaubītos, vai Līgatne ir starp skaistākajiem Latvijas dabas stūrīšiem. Tāpat kā daudzi biju stingri pārliecināta, ka nepārspējama ir Sigulda. Taču pārliecinājos – Līgatne, kas atrodas uz 6 pakalniem Gaujas senlejā, nemaz neatpaliek no izcilās tūristu apskates vietas. Turklāt tai ir priekšrocība – klusums un miers, ko netraucē neskaitāmo ekskursantu grupas un ceļotāji. Atzīšos – mani uz Līgatni aizveda vēlme redzēt smilšakmens alas. Iespējams, tā ir lielākā smilšakmens iežu koncentrācija Latvijā, ko līgatnieši veiksmīgi izmatojuši sadzīves vajadzībām, veidojot alu sistēmas un pagrabus. Taču alas nebūt nav vienīgais dabas un cilvēku radītais brīnums. Bet labāk par visu pēc kārtas.
Spilgtas vēstures pēdas mūsdienās
Man laimējās, jo Līgatnes vēsturiskajā centrā uzreiz varēju pievienoties tūristu grupai, kuru ekskursijā pavadīja gids. Ieleja, ko nezin kāpēc sauc par Zaķu salu, starp pakalniem ir izcili skaista. Brīnišķīgas ainavas paveras gan no pakalniem, gan ik uz soļa. Tiesa, iešana kalnup, lejup nav viegla pastaiga. Tās laikā nākas domāt, kā gandrīz pirms 200 gadiem līgatniešu sociālais nodrošinājums varēja būt viens no augstākajiem Eiropā. Ciematā dzīvoja papīrfabrikas strādnieku ģimenes, kurām nebija jāmaksā ne par dzīvokli, ne par ūdeni, malku un elektrību. Fabrikas īpašnieks gādāja, lai saviem cilvēkiem radītu labvēlīgus dzīves apstākļus un visus sadzīves pakalpojumus varētu saņemt turpat. Tika uzcelta skola, slimnīca (tagad aprūpes centrs), dzemdību nams, ambulance, aptieka, kas atvērta joprojām, papīrfabrikas akciju sabiedrības nams, kas tagad ir kultūras nams… Tā ir vienīgā vieta ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, kur saglabājies šāda veida arhitektūras ciemats. To veido barakas tipa koka ēkas. Lielākā daļa līgatniešu joprojām dzīvo šajās mājās, saglabājot nemainīgu unikālo ārpusi, bet dzīvokļi ir labiekārtoti. Neparasti, jo vēstures pēdas spilgti redzamas mūsdienās, jo cilvēki turpat dzīvo jau vairākās paaudzēs.
Vecā papīrmašīna pārspēj modernās
Līgatnes papīrfabrika ir starp vecākajām un tradīcijām bagātākajām papīra ražotnēm ne tikai Baltijas, bet arī Eiropas valstīs. Tagad tā ir vienīgā papīra ražotāja Latvijā un nozīmīgākā makulatūras pārstrādātāja. 1815.gadā tika uzcelta pirmā papīrfabrika. Tā nodega, tāpēc nedaudz vēlāk tika uzcelta papīrfabrika, kas joprojām strādā. Turklāt tā gandrīz nav pārtraukusi darbu, ražojot augstas kvalitātes papīru. Ekskursijā var iepazīt ražošanas procesu, kurā makulatūra pārvēršas par jaunu, augstvērtīgu produkciju, kuras paraugi rada disonansi. Var tikai apbrīnot, kā vecajos cehos, kas izskatās diezgan atbaidoši, var ražot papīru, kāds ir pieprasīts attīstītajās valstīs. Izrādās, ka ar modernajām tehnoloģijām nevar ražot, piemēram, melno papīru. Līgatnē specializējas mākslas papīra, čaulu kartona un papīra čaulu ražošanā, īpašas nozīmes tehniskā papīra un iepakojuma papīra ražošanā. 70 līdz 80 procentus gatavās produkcijas eksportē galvenokārt uz Skandināvijas valstīm. Tagad fabrikā strādā apmēram 150 cilvēku, bet kādreizējo trīs vietā darbojas tikai viena papīrmašīna. Tā ir saglabāta, un darba kārtībā veco ražotāju uztur pieredzējušie meistari, nereti paši gatavojot kādu detaļu vai mezglu. Neatbildēts paliek jautājums, cik ilgi tā vēl kalpos, jo mūžīgs nav pat izturīgais metāls.
Lustūzis, Dzintara, Baltā un citas alas
Iznākot no fabrikas, Līgatnes upītes pretējā krastā var redzēt smilšakmens nogruvuma iezi. Tā krāšņumu izceļ iežu dalījums, kas iezīmējas Latvijas karoga krāsās. Smilšakmens iežu valdzinājums vairāk atklājas alu sistēmās, kurās iekalti 333 pagrabi. Alas ir mākslīgi veidotas no 18.gadsimta līdz pat 1973.gadam, kad rakšanas darbi tika pārtraukti, jo izveidoja Gaujas Nacionālo parku. Tiesa, daži pagrabi vēl arvien tiek izmantoti sakņu glabāšanai, jo alās ziemu un vasaru ir nemainīga temperatūra – plus 8 grādi. Tāpēc savulaik alā iepretim slimnīcai bijis morgs, bet cara laikā tajās glabāja saražoto papīru. Īpašākais ir Lustūzis, kur alas ir divos stāvos, un Anfabrikas klintis. Tie ir valsts nozīmes aizsargājami dabas pieminekļi. Alu pasaule ir trausla, tāpēc tā jāsaudzē, turklāt jārūpējas par cilvēku drošību. Pagājušajā vasarā tūristiem tika atvērti jauni alu maršruti, kuri iepriekš plašākai sabiedrībai bija slēgti. Tagad var skatīt neparasto Balto alu, kas izcirsta baltā smilšakmenī, un Dzintara alu, kuras griesti un sienas laistās zeltaini, turklāt tajā var redzēt dabas radītus mākslas darbus. Vairs neatceros, kurā alā iegāju kopā ar grupu. Absolūtā tumsā un klusumā tajā var orientēties tikai pēc gida baterijas gaismas kaut kur tālu priekšā un taustes. Ir savāda sajūta, domājot par unikālo dabas veidojumu un acīmredzot milzīgo cilvēku darbu. Taču tas nebūt nav viss, ko var redzēt un izjust Līgatnē – deviņu brīnumu pilsētā.
