No ziemas saulgriežiem līdz sirmām papardēm,
Kas Jāņu naktī mīlestībā zied,
No pusnakts elpas dižozolu ēnā,
Kas klusi uzkavējas dzelmē rēnā,
Ar madarām un citām jāņuzālēm
No malu malām Līgas nāk no tālēm.
Tās rokās sadodas un uzsāk klusu “līgo!”…
Un druvas atsaucas un pievienojas āres,
Drīz visās malās jāņugunis spīgo,
Bet sirdis tuvina vārds “līgo!”!
Un visu nakti līdz pat rīta gaismai
No teiku avotiem līst “līgo!”,
Mēs dzeram to un mīlestībā tvīkstam,
Un paparžziedu rasā mirkstam.
Ai, Līgonakts, kas būtu tā bez mīlas!
Ai, Līgonakts, kas būtu tā bez Līgas!
Tā druvas ielīgo un sirdis ielīksmo,
Lai ziemas naktī stārķis apciemo. ◆
