Tu teici – gaidi… Un no tā brīža es jūtu – kāds klusēdams līdzi man nāk.
Tu teici – gaidi… Un no tā brīža es jūtu – kāds klusēdams līdzi man nāk. Bet zinu – tas neesi tu. Tikai solījums tavs – mēs satiksimies. Drīz…
Bet es vairs neskaitu laiku ar pulksteņa tikšķiem. Es mēru to lāsēs, veru mirdzošās krellēs un glabāju mūsu tikšanās dienai. Tik gaiši tur mirdz!Trauslajā zirnekļu tīmeklī vizošas dimantu pērles. Lietus lāses, kad sudraba dzijas zemi ar debesīm sien. Zvaigžņu lietus vižņi. Sniegpārslas asara plaukstā. Pavasara strautu atmodas čalas, lāsteku atvadu asaras. Sulas lāses, bērzam izraudot cilvēku slāpes.
Rīta stundas spirgtums zem rasas smaguma nolīkušajos ziedlapu kausos, pērles raspodiņa devīgi atvērtajā plaukstā. Vālodzes asaras izlūdzoties vasarai lietu. Saules karstumā veldzējošās avota ūdens lāses. Liepziedu asaru medainās lāses. Vasaras dzidrums uz ābolu rasotiem vaigiem.
Un, kad jau salnas sirmos palagus glāsta saules stars, laiku skaitu uz lapām dzirkstošās rasas lāsēs – tās dienā uzdzirkstīs rudenīgo kļavlapu krāsās un izkvēlos pīlādžu reibumā… Un atkal trauslajā zirnekļa tīmeklī vizēs dimanta pērles.
