Izlasīju rakstu par Vides ministriju, kā viņi priecājās par tiesas lēmumu par Karvas spēkstaciju. Kādi tumsoņas! Uz Vaidavas upes ir bijušas daudzas dzirnavas, un pēckara gados Vaidavā – mūsu barotājā – zivju netrūka. Mans radinieks no Kanādas, apskatījis Karvas spēkstaciju, priecājās, ka latvieši sākuši domāt ar galvu.
Visiem zināms, ka Latvijas lauki ir izlaupīti, visur rēgojas drupas, bijušās fermas. Kad braucu cauri Zemgales līdzenumiem, saskaitīju četras gotiņas – tas bija deviņdesmitajos gados. Agrāk bija lielas, skaistas fermas ar simtiem gotiņu un skaisti lauki, tagad tik krūmi un kokvilna zied. Mums vajadzētu priecāties par katru sakoptu zemes stūrīti.
Mani uztrauc, ka Latvijā mūs apsēduši latvāņi. Vides ministrijai vajadzētu pieteikt karu šai nezālei. Par to vajadzētu domāt! Man sāp sirds par Latviju.
