Valsts apmaksās atkarību ārstēšanas programmu
Svarīgākais – gribēt pārvarēt atkarību
Irēna Greivule, ārste neiroloģe Patlaban Minesotas programmas īstenošanas izmaksas valsts pilnībā nesedz. Kuri vēlas ārstēties stacionārā, tiem ir jānodrošina piecu latu pacienta iemaksa dienā, kā arī jāsedz izmitināšanas un ēdināšanas izdevumi. Protams, reti kurš var atļauties ārstēšanās kursu, kas ilgst 28 dienas. Tāpēc ir pozitīvi vērtējama valsts vēlme mazināt bezdarbnieku atkarību. Taču jautājums ir par to, cik šie cilvēki ir motivēti ārstēties. Var piekrist, ka dažs bezdarbnieks dzer aiz izmisuma. Tādiem, manuprāt, valsts atbalsts būtu vajadzīgs. Diemžēl ir daudz bezdarbnieku, kuri nemaz nevēlas strādāt, tāpēc viņi vairāk ir motivēti dabūt naudu alkoholam, nevis ārstēšanās izdevumiem. Arī tagad pie manis ierodas pa kādam bezdarbniekam, kuru atsūta Sociālais dienests. Sociālie darbinieki zina, ka viņi pabalsta naudu iztērēs galvenokārt grādīgo dzērienu iegādei. Taču atsūtītie paziņo, ka viņiem vajadzīga izziņa par narkologa apmeklējumu. Nav pat domas vērsties pēc palīdzības, lai pārvarētu atkarību. Ļoti reti atnāk paši, bet tieši viņi ir motivēti saņemt kvalificētu padomu un mediķa palīdzību. Grūti prognozēt, bet varbūt kādam ar valsts saņemto atbalstu ārstēšanās kursam izdosies atturēties no alkohola, narkotiku vai psihotropo vielu lietošanas.
Minesotas 12 soļu programma, ko valsts paredz finansēt, tāpat kā citas medicīniskās tehnoloģijas, nevar garantēt, ka cilvēks vairs nelietos alkoholu vai citas atkarību izraisošas vielas. Tajā tiek sniegta psihoterapeitiska un psiholoģiska palīdzība, bet netiek izmantoti medikamenti. Mediķi gandrīz mēnesi strādā ar cilvēkiem, lai viņi saprastu un atzītu, ka tiem problēmas rada alkohola vai narkotiku lietošana un ka šīs problēmas ir jārisina.
Katram pašam ir jātiek galā ar sevi
Inga Strauta, biedrības “Alūksnes novada attīstībai” valdes priekšsēdētāja
Alkoholisms vai cita veida atkarība ir tāda pati slimība kā sirds un asinsvadu slimības vai vēzis. Kāpēc valsts neatbalsta šo slimību ārstēšanu? Ja sieviete saslimst ar krūts vēzi, viņa cenšas iespējami ātri izveseļoties, lai varētu atgriezties darbā. Kādēļ to nedara alkoholiķis? Saslimušo ar citām slimībām noteikti ir vairāk nekā alkoholiķu, narkomānu un psihotropo vielu lietotāju. Sirds un asinsvadu slimības rodas no pārpūles, stresa, nekvalitatīvas pārtikas un nepareiza dzīvesveida. Arī daļa šo cilvēki nav motivēti rūpēties par savu veselību, tāpēc mirst. Turklāt daudziem trūkst naudas, lai ārstētos un nopirktu zāles. Vairums nevar atļauties pirkt veselīgu pārtiku, tāpēc iegādājas lētākos produktus. Alkoholisms ir slimība, kas saistīta ar cilvēka psihi. Tās cēlonis nereti ir problēmas, ar kurām nespēj tikt galā. Alkohols vai narkotikas ir vieglākais ceļš, kā “apliet” problēmu.
Ne jau tikai atkarība traucē bezdarbniekiem atrast darbu un strādāt. Manuprāt, tas ir mazākais iemesls. Esmu pārliecināta, ka darbs ārstē jebkuru slimību. Ja strādā fiziski smagu darbu, tad tas norūda. Ja darbs ir garīgi smags, tad cilvēks ir spiests pilnveidoties un attīstīties. Cilvēki ar īpašām vajadzībām visi strādā ar sevi. Turklāt strādā daudz vairāk nekā fiziski veselie. Tāpēc es uzskatu, ka valstī nepieciešams radīt stabilu vidi darbam. Uzņēmējiem vajadzētu dot nodokļu atlaides, lai viņi varētu algot strādniekus. Ja kāds strādājošais lieto alkoholu, tad uzņēmumam vajadzētu veidot saikni ar sociālo darbinieku, kurš palīdzētu tikt skaidrībā, vai cilvēks ir spējīgs labi pildīt darba pienākumus. Varbūt viņam vajag palīdzēt? Kurš var pateikt, cik cilvēku valstī ir atkarīgi no alkohola, narkotiku un psihotropo vielu lietošanas? Pēc statistikas datiem tādu nav daudz.
Tā būs vējā izsviesta valsts nauda
Inese Dragone, sociālā darba speciāliste Virešos
Manuprāt, valsts finansējums ilgstošo bezdarbnieku atkarības ārstēšanai Minesotas 12 soļu programmā nav risinājums. Bezdarba mazināšanai vajadzētu domāt par to, kā uzlabot ekonomisko situāciju, atbalstot jaunu darbavietu radīšanu. Šobrīd bezdarbniekiem un mazturīgajiem iedzīvotājiem tiek daudz palīdzēts ar pabalstiem. Diemžēl šī palīdzība tiek uzskatīta kā pati par sevi saprotama, tāpēc nestrādāt un saņemt pabalstus kļūst par ieradumu jau nākamajai bezdarbnieku paaudzei. Turklāt dīkdienīgais dzīvesveids veicina alkoholismu, kā arī narkotiku un psihotropo vielu lietošanu. To nevar mainīt, piešķirot finansējumu atkarības ārstēšanai. Ja cilvēks pats negrib no tās atbrīvoties, tad 99 procentos gadījumu šī valsts nauda tiks nelietderīgi izlietota. Trūkst stimula, kāpēc vajadzētu pārvarēt atkarību. Vairums bezdarbnieku, tikuši pie kāda lata, nopērk aliņu vai alkoholu, lai apreibinātos un justos labi. Ja strādā, noteiktā laikā ir jābūt darbavietā, jo ir atbildība par savu pienākumu izpildi. Turpretim ilgstošie bezdarbnieki, kuri lieto alkoholu vai citas atkarību izraisošas vielas, ir notrulinājušies. Protams, to nevar teikt par visiem. Tāpēc kādu varbūt arī izdosies izārstēt.
Ārstēšanās Minesotas programmā var būt veiksmīga, ja ir vēlme un stingra apņemšanās atteikties no ierastā dzīvesveida. Ir vajadzīgs liels gribasspēks, jo pēc programmas cilvēks atgriezīsies ierastajā vidē. Ja viņam nebūs darba un iedzert aicinās vecie pudeles brāļi… Pazīstu cilvēkus, kuri atnāk un jautā – ko man darīt, bet pagastā nevar darbu piedāvāt. Kas tagad ies pensijā, saņems apmēram 59 latus mēnesī, jo viņiem nav ne darba stāža, ne maksātu nodokļu, jo algu saņem aploksnēs. Taču par šo problēmu risinājumu valstī netiek domāts.
