Lieldienas ir
Kristus augšāmcelšanās svētki, kas
atgādina, ka Kristus ir uzvarējis nāvi. Galvenais, lai cilvēki
tam ticētu. Ticētu tam, ka Jēzus ir dzīvs un ka tā nav tikai
vēsture, bet arī dzīva realitāte šodien. Tiem, kuri netic, ir
jālūdz, lai Dievs palīdz dot šo ticību. Iemesli, kāpēc cilvēki
nenāk uz baznīcu, var būt dažādi, bet es mudinātu cilvēkus
nākt uz dievkalpojumu un paskatīties, kā tas notiek. Es viņiem
novēlu, lai ticība kļūst par viņu dzīves realitāti, nevis kaut
ko attālu.
Baznīca tomēr ir slimnīca, un te nāk dažādi
cilvēki. Tas, ka cilvēks nevēlas nākt uz baznīcu, var būt ne
tikai padomju mantojums, bet arī tas, ka kādreiz kāds kristietis
ir rādījis sliktu piemēru. Tas, ka kāds kaut ko dara ne tā,
nenozīmē, ka visi tā dara. Cilvēkiem bieži vien ir nepareizs
priekšstats par baznīcu. Tā nebūt nesastāv no perfektiem
cilvēkiem.
Kristīgajā baznīcā katrs nāk ar saviem grēkiem un
trūkumiem, un tieši tāpēc arī kristīgajai baznīcai ir tāds
pats princips, kāds tas ir slimnīcā – tā nesastāv no
nekļūdīgiem cilvēkiem, bet tajā mēs ārstējamies. Ir svarīgi
tas, lai šī ticība ietekmētu arī cilvēka dzīvi un cilvēki
spētu priecāties par to, ka Jēzus ir dzīvs. Šim notikumam ir
jāietekmē un jāmaina mūsu dzīves.
Ticība cilvēkam dod prieku
un cerību. Tas, protams, neatrisina visas problēmas, bet ticība
dod jaunu perspektīvu, jaunu skatījumu uz lietām. Bez ticības
viss šķiet drūmi un liekas, ka būs pavisam traki, taču līdz ar
ticību viss vairs nav tik traki un rodas cerība.
