Paredz noteikt mājapmācību agresīviem skolēniem
Priecāsies, ka nav jāiet uz skolu
Līga Medne, vecmāmiņa Izglītības ministra Roberta Ķīļa ierosinājums uz mēnesi noteikt mājapmācību agresīviem skolēniem var saglabāt citu bērnu drošību uz laiku. Taču tas nav risinājums pēc būtības. Manuprāt, būs pusaudži, kuri izmantos iespēju palikt mājās. Vai un kā viņi tur mācīsies, grūti paredzēt. Turklāt būs vajadzīgi skolotāji, kuri uzņemas to darīt. Protams, par samaksu. Lai mazinātu vardarbību, ar viņiem būtu jāstrādā komandai, kurā ir psihologs, sociālais vai bāriņtiesas darbinieks un pedagogs. Vai visi dienesti būs tam gatavi? Es šaubos. Turklāt nav jau tikai viens vai pāris tādu skolēnu, kas ir agresīvi. Pēdējos desmit gados ir vairojusies visatļautība, kad bērniem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu. Tagad baudām tās augļus. Groži ir tā atlaisti, ka būs grūti atkal noteikt robežas, ko var un nevar. Ja būs spēkā šādi noteikumi, tad skola centīsies atbrīvoties no agresīviem skolēniem kaut uz laiku. Bet pakāpeniski šie pusaudži varētu atsijāties no skolas.
Kad strādāju nepilngadīgo lietu inspekcijā, agresīvus pusaudžus nosūtīja pie psihologa. Taču maz bija vecāku, kuri šo iespēju izmantoja. Protams, neviens skolēns neuzskata, ka viņam būtu vajadzīga psihologa palīdzība. Turklāt preventīvais darbs ar pusaudžiem ir maz jūtams. Var redzēt, ka jauniešiem vairs nav ne autoritātes, kurās viņi ieklausās, ne arī izpratnes par atbildību un likumu normu ievērošanu.
Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu
Ina Aizupe, Liepnas internātpamatskolas direktore
Protams, būtu labi, ja skolā mazinātos audzēkņu agresijas izpausmes. Taču katram kokam ir divi gali, tāpat šī ir tikai viena problēmas puse. Ne visi vecāki ir ieinteresēti un arī spējīgi attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu mājapmācību. Bez vecāku atbalsta no šīs ieceres nekas neiznāks. Pieredze liecina, ka problēmbērni ar agresijas izpausmēm vai citām uzvedības novirzēm nevienam nav vajadzīgi. Kas notiks, ja viņus izstums no skolas? Iespējams, šāda rīcība veicinās to, ka viņi kļūs par noziedzīgās pasaules daļu. Tiesa, ja vecāki ir gatavi darīt visu, lai viņu bērns būtu izglītots, tad mājmācībai var būt labi rezultāti. Bet tad ir jārēķinās, ka mājapmācībai nepieciešams papildu finansējums. Man nav arī saprotams, kā noteiks tos skolēnus, kuriem uz mēnesi jāatstāj skola. Kas izlems, kurš ir visagresīvākais?
Un kas notiks pēc tam ar šo bērnu, kuram tādējādi būs uzlikts sava veida zīmogs? Kā viņš varēs turpināt izglītību vidusskolā vai arodskolā, iegūt profesiju un atrast darbu? Tas nozīmē, ka noteikt mājapmācību varētu tikai īpaši smagos gadījumos. Taču vardarbības izpausmes ir daudziem, katram otrajam bērnam ir vajadzīga psihologa palīdzība. Vai uz mēnesi noteiktā mājapmācība tiks uztverta kā sods? Turklāt tik īsā laikā nav iespējams mainīt uzvedību. Tāpēc ir speciālas mācību programmas, speciālas skolas, kas paredzētas bērniem ar attīstības traucējumiem. Taču sistēma “nauda seko skolēnam” mudina katrā skolā mācīt iespējami vairāk bērnu.
Vispirms jāmeklē agresijas cēloņi
Aiva Zaķe, Apes un Trapenes bāriņtiesas priekšsēdētāja
Manuprāt, svarīgākais jautājums – kas finansēs mājapmācību. Nevar pieļaut situāciju, ka skola nosūta mājās, bet tur vairs mācības nenotiek. Taču ir skaidrs, ka pašvaldībām tādu līdzekļu nav. Vai tos izdalīs valsts? Domāju, ka ne. Bet arī vecākiem nav tādas naudas, lai algotu skolotājus. Tā tikai ārzemju filmās rāda, ka skolēni ļoti pārdzīvo, ja uz dažām dienām izslēdz no skolas. Mūsu bērni laikam gan par to neuztrauktos, drīzāk uzvestos tā, lai tiktu mājās. Tāpēc šaubos, vai tas būtu pareizākais veids, kā vērsties pret agresīvajiem skolēniem. Ja pusaudža vardarbība ir saistīta ar problēmām viņa vai ģimenes dzīvē un to risināšanai nepieciešama speciālistu palīdzība, tad ar viņu mājapmācību varētu pasargāt pārējos skolēnus. Tāds gadījums būs viens no tūkstoša. Taču citās situācijās nebūtu pareizi atstāt bērnus mājās, jo vecāki pa dienu strādā. Turklāt problēmu risināšanai psihologu trūkst. Ja novadā ir viens psihologs, tas nespēs aizbraukt pie katra skolēna, kas ir agresīvs, tikties ar viņa ģimeni. Šie speciālisti jau tagad ir pietiekami noslogoti. Drīzāk būtu jāatrod nauda, lai skolā būtu psihologs vai sociālais pedagogs. Tad šis speciālists ar bērnu var runāt uzreiz, kad radusies konflikta situācija vai bijusi vardarbīga rīcība. Atsevišķos gadījumos, ja nepieciešams, tas pieaicinās arī vecākus. Tagad nereti sirsnīga saruna pēc kautiņa vai pāridarījuma notiek medmāsas kabinetā, jo ir vajadzīgs kāds cilvēks, ar kuru izrunāties par to, kas sāp. Skolotājiem reti tam ir laiks, bet tas ir vajadzīgs, lai izprastu agresijas cēloņus. Ļoti iespējams, ka tieši apstākļi mājās un ģimenē veicina skolēnu vardarbību.
