Bez Lielās
piektdienas nav arī Lieldienu. Ja
cilvēks nav bijis krusta ceļā, kad Jēzu piesita krustā, tad arī
Lieldienas zaudē jēgu, jo tad cilvēks nemāk īsti saņemt šo
prieka vēsti, ka Kristus ir bijis miris par mūsu grēkiem, bet nu
augšāmcēlies mūsu dēļ. Ciešanu laikā mēs izejam cauri
Kristus dzīves gājumam. Tajā mēs varam arī salīdzināt savu
dzīvi ar viņa dzīvi. Mēs visi esam kļuvuši materiālisti un
krājam to mantu, kuru kodes var saēst, bet mēs necenšamies krāt
Dieva bagātību mūžībai. Tas ir ļoti skumji. Līdz ar to mūsos
zūd mīlestība pret otru cilvēku. Savās draudzēs to, paldies
Dievam, nemanu, bet sabiedrībā to var ļoti stipri just. Cilvēkam
pašam ir jāizdomā, vai viņš vēlas to pestīšanu, kuru Kristus
solīja, vai arī viņš to nevēlas. Tas, ka tu esi kopā ar Kristu,
tavu dzīvi nostāda pavisam citādākā dimensijā.
Es novēlu šajā
laikā katram cilvēkam atgriezties pie Kristus, jo viņš mūs gaida
katru mīļu dienu. Sava dzīve ir jānoliek Kristus rokās, un tad
tā dzīve būs pavisam citādāka. Cilvēkam jānāk uz draudzi, un
daudzi jaunieši, kuri ir atnākuši, mēdz teikt, ka nezināja, ka
te būs tik jauki. Tas sniedz pavisam citādāku skatu uz dzīvi.
Mums ir jāmīl citam citu, kā Kristus mūs ir mīlējis, un tas,
kas traucē mīlēt otru, ir savs lielais “es”, egoisms. Ja mēs
dzīvojam tikai savā “es”, tad neredzam savu tuvāko cilvēku,
kuram dažreiz nevajag nemaz tik daudz. Pietiek vien ar kādu padomu
vai pasniegt roku. Sabiedrībā šo izjūtu esam zaudējuši.
Lieldienu notikums mums atgādina par tuvākas mīlestības
nepieciešamību.
