Laba saimniece ir tāda, kura ēdienu gatavo ar mīlestību un baudu – atzīst Inese Augule un Gunta Jaunzema. Saimnieces piekrīt teicienam, ka mīlestība iet caur vēderu. “Ja kāds cilvēks ir dusmīgs, nīgrs, vispirms vajag padomāt, vai viņš ir paēdis, jo: ja visi ir paēduši, miers ir mājās!” saka Inese.
Plecu pie pleca viņas abas saimnieko Ziemeru pamatskolas virtuvē. I.Augule ir pavāre, bet G.Jaunzema – virtuves darbiniece. Gatavošana un saimniekošana virtuvē abām ir gan darbs, gan vaļasprieks.
Virtuve – kā otrās mājas
Inese Ziemeru pamatskolā strādā kopš šā gada marta, stājoties ilggadējās skolas pavāres Baibas Baidekalnes vietā. “Baiba skolā bija ļoti laba pavāre – es cenšos strādāt tikpat labi kā viņa,” saka I.Augule. Savulaik viņa ieguvusi pārtikas tehnologa izglītību, strādājusi Alsviķos “meiteņu skolā”. Divdesmit gadus Ineses profesija nebija saistīta ar šo jomu, bet nu atkal, kā pati joko, atgriezusies pie katliem. “Tagad secinu – lielos katlos ir vieglāk vārīt nekā mazos, jo nekad nevar pārsālīt, pārcukurot, vienmēr var kaut ko vēl pievienot klāt. Jāatzīst – gatavot mazos katlos vairs nemāku,” viņa smaidot saka. Bet Gunta skolas virtuvē saimnieko jau vienpadsmit gadus un, kā atzīst Inese – ir virtuves mazais rūķītis. Guntas “lauciņš” ir konditoreja – viņa vienmēr atrod kādu jaunu recepti, ko abas kopā ar Inesi uzreiz izmēģina. Piemēram, augusta beigās Ziemera pagastā viesojās zemkopības ministrs un tikās ar mazpulkiem. Tikšanās reizē viņas abas klāja cienastu, kā pamatā bija burkānu ēdieni – cepa maizes ar burkānu pildījumu un banānu – burkānu kēksus.
Cep jogurta pankūkas
Katru dienu viņas gatavo maltītes 120 līdz 140 cilvēkiem. Ēdienkarte katru dienu mainās – to veidojot, saimnieces vadās gan pēc standartiem, kas skolu virtuvēs jāizpilda, gan nebaidās ieviest ko jaunu un interesantu. “Ir bērni, kas neēd kotletes, karbonādes, vistas gaļu, jo pieļauju, ka viņu mīļākais ēdiens ir desa. Nesen pusdienās bija desu strogonovs ar piedevām un skolēniem tas ļoti garšoja. Mēs desas skolas ēdienkartē iekļaujam ļoti reti, bet acīmredzot mājās tas ir viens no ēdieniem, ko vecākiem ir vieglāk un lētāk bērnam pasniegt,” secina I.Augule. Abām ar Guntu viņām ir arī savas nelielas viltības, kā veselīgu ēdienu pagatavot, lai to ar baudu ēstu arī tie, kam atsevišķs produkts nav no iecienītākajiem, piemēram, kotletes ar griķiem. Reizi nedēļā noteikti ir zivis, ko bērni labprāt ēd. “Bet piektdienas mūsu skolā vienmēr ir pankūku dienas – šo tradīciju pārņēmu no iepriekšējās pavāres Baibas. Tad launagā ir parastās, biezpiena vai kartupeļu pankūkas – kā kuru reizi, jo pankūkas bērniem ļoti garšo. Cepam arī jogurta pankūkas – pamatmīklu gatavo kā parasti, bet piena vietā izmantojam jogurtu, vēlams šķidrākas konsistences. Izdodas ļoti garšīgi!” atklāj I.Augule. Skolēnus viņas bieži arī lutina ar saldajiem ēdieniem. Inese skolas ēdienkartē ir ieviesusi jauninājumu – žāvētu plūmju krēmu.
Labākā garšviela – sāls, cukurs, pipari
I.Augule atzīst – ēdienkarti plāno tā, lai uzturs būtu sabalansēts pēc kaloriju daudzuma, bet izmaksas – pēc iespējas lētākas. To izdarīt palīdz skolēnu vecāku un arī pašu atnestie dārzeņu ziedojumi skolas kopgaldam. Piemēram, septembrī vecāki skolas kopgaldam ziedojuši dārzeņus 114 latu apmērā, līdz ar to pusdienas uzreiz izmaksā lētāk. Arī I.Augule kopgaldam ziedojusi ķirbjus, kartupeļus, kāpostus. “Liels paldies vecākiem par ziedojumiem, no šiem dārzeņiem esam arī skābējušas kāpostus, gatavojušas mazsālītus gurķus, jo marinēt skolas kopgaldam ir aizliegts – tikai svaigu, skābētu vai saldētu. Tiesa, reizēm rūpnieciski konservēta produkcija ne vienmēr ir kvalitatīva. Vasarā nebijām slinkas un kopgalda vajadzībām sasaldējām svaigas dilles, sīpollociņus, ko izmantojam zupās, arī aronijas ķīseļiem. Pašlaik pārstrādājam selerijas un pētersīļus, ko arī izmantosim garšvielām – gan svaigus, gan kaltētus,” stāsta I.Augule. Viņas neslēpj – nekad nevar pagatavot tā, lai visiem garšotu, jo katram ir sava garšas izjūta un ēšanas tradīcijas. “Ēdienu gatavošanā neizmantojam universālās garšvielas – gatavojam tās pašas, jo tām ir cita vērtība, tās ir ekoloģiskas. Pamatgaršvielas virtuvē tomēr ir sāls, pipari, cukurs un dilles,” saka I.Augule un G.Jaunzema.
Eksperimentēt patīk abām
Jautātas, ko pašām vislabāk patīk gatavot, Inese un Gunta atzīst, ka ikdienā mājās labprāt konservē ģimenes vajadzībām dažādus salātus. Vienā gadā Guntai pagrabā bija 150 puslitra burciņas ar tomātiem želejā vien, jo ģimenē tie visiem ļoti garšo! “Pati audzēju dēstus, ir divas siltumnīcas tomātiem,” saka G.Jaunzema. “Man ļoti patīk gatavot dažādas gaļas ruletes, jo tās ir viegli pagatavojamas un var arī daudz eksperimentēt. Tiesa – pateikt kādai receptei precīzu daudzumu sastāvdaļu man ir grūti, jo es tās nekad nemēru – visu beru “uz aci”, eksperimentēju ar to, kas dārzā izaudzis. Vienreiz ielieku sāli, cukuru vairāk, citreiz – mazāk, bet katru reizi ir sava un ļoti laba garša,” saka Inese. Viņa labprāt sien arī dažādus sierus un atklāj ātrā siera recepti: pienu uzvāra līdz vārīšanās temperatūrai, pievieno sakultas olas ar sāli un ķimenēm, citronskābi, izkāš marlē, liek zem sloga un atdzesē. “Piedevas var mainīt pēc pašu ieskatiem – ķimenes, dilles, ķiplokus, saulespuķu sēklas, nesen izmēģināju ar valriekstiem, izdevās ļoti garšīgi.” Savukārt Gunta nesen atklājusi recepti pīrādziņiem, kā mīklu raudzē ledusskapī, nevis siltumā. “Šī mīkla ir daudz treknāka nekā ierasts, jo ir vairāk taukvielu, toties arī otrā dienā pīrādziņi ir ļoti mīksti, kā tikko cepti,” viņa saka.
Mīkstai gaļai – cukuru
Saimniecēm ir arī savi praktiski padomi, kas gūti, ikdienā strādājot virtuvē. Piemēram, lai ātrāk sakultu putukrējumu, jāpievieno šķipsniņa sāls vai citronskābes. Lai gaļa ātrāk izvārītos mīksta, jāpievieno nedaudz cukura. “Jebkurai zupai – arī gaļas zupai – vajag nedaudz pievienot cukuru, jo uzreiz zupai ir cita garša un gaļa patīkami mīksta. Bet, kad mīca rauga mīklu, vajag arī dusmoties – tad mīkla izdodas,” saka Inese.
