Sveika, mīļā! Domāju jau tevi ar garākām sarunām netraucēt, vai nu pašai nav savu problēmu.
Sveika, mīļā!
Domāju jau tevi ar garākām sarunām netraucēt, vai nu pašai nav savu problēmu. Pati taču rakstīji, ka dēlam gadījusies draudzene no smalkām aprindām. Tad jau tikai gatavojies uz cepšanu un vārīšanu, olu krāsošanu. Gan visi pa svētkiem būs pie tevis.
Man, Berta, pa šo laiku visādi gājis. Nu tās vēlēšanas! Labi, ka nu ir garām, bet tagad tikai redzu, kas kurai apvienībai klusībā simpatizējis. Nu visu pēc kārtas. Tu jau zini, mums bija “Lazdas zieds”, “Mēs – papardei”, “Rozes zieds” un “Netiesājiet, lai netopat tiesāti”. Pirms tām vēlēšanām “Rozes zieds” dāmas iestājās ārstnieciskās fizkultūras kursos. Es, protams, neatpaliku. Par to taču vēl piemaksāja, savi pārdesmit lati pie pensijas klāt. Jā, jā, netaisi nemaz lielas acis! Visām dāmām sniega lāpstas rokā – un puse dienas pagāja tīrot ceļa malas un laukumu ap pagasta māju. Padomā, kādi labumi – svaigs gaiss, visas kļuvām lunkanas kā kaķenes. Galvenais, visi redzēja kā mēs darbojamies pagasta labā, ietaupām degvielu.
Mans vecais “Mēs – papardei” kulinārijas konkursu rīkoja. No tā nekāda labuma, manā skatījumā, nebija, jo vecais visus miltu krājumus no mājas iznesa, no žāvētā šķiņķa, kuru biju Lieldienām taupījusi, izgrieza pamatīgu robu. Saruka arī olu krājumi. Viņi taču torti cepa! Pēc tam galdu klāja. Kas tik pēc tam man bija jādzird! Esot paši vairāk ēduši, citiem nekas nav ticis. To atļāvās teikt mana kaimiņiene, kura manās mājās ēdusi visu to labāko, kurai savi 100 vai pat vairāk kilogrami! Es viņai teicu, ka pat man, laulātajai draudzenei, netika ne tik, cik melns aiz naga. Ka viņa varbūt uz manējo cīrē, kuram jau tā kauli un āda palikuši. Nu kā tad, abi taču jaunās dienās staigāja, degunus kopā sabāzuši. Kas to zina, vai šai puika nav no manējā? Protams, to es skaļi neteicu. Iesūdzēs vēl tiesā! Bet to gan teicu, lai uz mana vīra nāvi necer un viņa sūri nopelnītā naudiņa jau sen ir pie manis. Ka būtu labāk teikusi paldies par to, ka par brīvu tikusi pie ēšanas. Jā, Berta, pasaule ir nepateicīga. Tu viņiem ar labu, bet šie – kā ar mietu pa galvu!
Biju tā sanervozējusies, ka paķēru pirtsslotu, to pašu, ko “brīvpusdienotāji” manējam uzdāvināja, un metu… Kas notika! Mana labākā kaimiņiene, salikusi rokas sānos, noprasīja, kas man esot pret viņas tik glīti sasieto pirtsslotu. “Tad lūk, kas! Ak tad tik tālu!” Aiz dusmām pat parunāt nevarēju. Vēl šodien nesaprotu, kā man roze nepiemetās. Vārdotāja, nu, vecā Zentiņa, jau pāris gadus guļ blakus laulātajam draugam. Teica, ka skuķim to labumu atstājusi, bet es nu gan tam neticu. Pārāk gaisīga.
Kaimiņiene vēl kaut ko teica par “Lazdas ziedu”, bet es vairs neklausījos. Ar sāpošu galvu devos uz mūsu apvienības rīkoto skaistuma kopšanas konkursu vietējam dāmām. Arī te bija savs nodoms – saprecināt vientuļos vecpuišus. Vai nu gluži bez acīm būs, ja neredzēs, kādas maijpuķītes staigā garām. Ar to demogrāfisko situāciju nav gluži tā, kā gribētos. Dakteris Slotiņš jau erotiskos kursus rīkoja. Ambulancē dažādus plakātus izkāra. Mūsu meičas jau pusplikiem puncīšiem apkārt staigā, bet šie neprotas. Tad nu mēs arī darījām no savas puses, ko varējām. Vispār, necerēti paveicās. Vai nu mēness iegadījās pareizajā fāzē vai kā citādi, bet trīs pārus kopā dabūjām. Tie vieni gan bija jau slepeni cerējušies, tagad tikai to lietu pirtī līdz galam noveda, bet visi tāpat slavēja mūsu apvienību.
Jau pieminētais “Lazdas zieds” rīkoja olu krāsošanas kursus. Saskrēja cilvēku, ka biezs, jo olas deva par brīvu! Kāda nekaunība! Tā jau ir, kas kaunu neprot, tas badu nemirst. Padomā, viņi vēl kapus no sniega attīrīja! Protams, ka ne jau ar savām rokām. Tādi ies paši strādāt?! Samaksāja vietējiem bezdarbniekiem, un lieta darīta. Es nu gan teiktu citādāk, bet lai nu paliek. Vai nu pasauli izmācīsi!
Taču bēdīgākais vēl tikai nāca. Ar to lielo skriešanu, jo pa vidu vēl bija dažādi labdarības pasākumi, bijām piemirsuši, ka pašiem sava saimniecība kopjama. Savu Zīmaļu, kuru regulāri slaucu divas reizes dienā, nu slaucu vairs tikai vienu reizi. Lopiņš to ņēma ļaunā un aizgāja ciet.
Trakākais, ka uz Lieldienām olu arī nav. Manējam pirms vēlēšanām vēl bija balle. Šis iedomājies, ka varētu kādu gaili nokaut, viņam ar to māgu nav īsti labi. Citi jau arī runājuši, ka nebūtu par skādi žāvētas vistiņas. Arvīdam tā mīkstā sirds – pēdējo iznesīs no mājas. Tā nu esam palikuši bez vistām. Labi, ka vēl pāris tītarmātes palikušas. Tās pa kādai olai izmet, tad nu krāju tās pašas.
Nelaime jau nenāk brēkdama. Ar to nevaļu pat avīzes nebija laika izlasīt. Neilgi pirms vēlēšanām dzirdu pie bodes sievas runājam, ka dakteri palikšot dārgāki. Domāju, re, kā mūsu daktera Slotiņa akcijas ceļas. Laikam tomēr tie kursi būs nākuši par labu. Stāstīju par to mājās. Manējais saskaitās. Vai tiešām es nesaprotot, ka valdība domājot par mūsu veselību, tāpēc palielinājusi cenu dažādiem medicīniskajiem pakalpojumiem. Vairāk viņš sarunās neielaidās. Vēlāk to, vakariņas pēc ilgāka laika gatavodama, pati avīzē izlasīju. Tagad krāju tītaru olas, vedīšu uz tirgu, kādu latu ceru dabūt. Man jau būs pie pilsētas dakteriem jāiet. Ceļgals no tās lielās sniega tīrīšanas saniķojies. Tie pārdesmit lati, ko saņēmu, aizgāja par zālēm. Tās vēl mūsu dakteris izrakstīja. Nevar jau zināt, vai viņam atliks laika priekš mums. Kāpēc? Tu jau sapratīsi pati. Viņš vienīgais tika deputātos no apvienības “Mēs – papardei”. Tas par to lielo skriešanu. Par manām vistām, olām un citiem krājumiem.
Toties pirtsslotas mums ir divas. Vēlēšanu dienā vēl viena sirsniņa, uz manējo cerēdama, uzdāvināja. Roka neceļas, lai uzrakstītu, ka no “Rozes zieda” netikām neviena…! Tur pat akmeņiem jābrēc. Es tikai saku, ka tik vēl nav jādzer no pašu piespļautās akas.
Divos krēslos iemetušies tie no “Lazdas zieda”. Tas jau saprotams – olas paēda, vēl katram pa vienai līdzi iedeva. Kuram gan nepatika, ka kapu celiņi atrakti? Mēs abi ar Arvīdu arī aizgājām pie savējiem. Tomēr vislielākos brīnumus parādīja “Netiesājiet, lai paši netiekat tiesāti”. Viņi taču nekā redzama nebija darījuši, bet izrādās, ka pagasta attālākajos nostūros “sirsniņmājiņas” sacēluši. Mūsu zupas virtuve arī esot viņu ierīkota. Un parkā soliņi, uz kuriem pati sēdēju, tāpat. Tā jau saka, ka tie klusie ūdeņi esot tie dziļākie. Tā viņi arī uzvarēja.
Bet tas vēl nav viss, tagad sākās izrādes otra puse. Nākamajā dienā mūsu pagasta centrs netīrīts, nekaisīts. Saprotams, ka nevienam vairs nebija laika. Sētnieces stāvēja un strīdējās, kura par kuru apvienību balsojušas, pie kuras apvienības noteiktais placis pieder. Nonāca pat tik tālu, ka sāka interesēties, kurai apvienībai pieder gājēji. Tāds nesmukums atkal nāca pār mūsu pagastu! Nākamajās dienās laikam kaut kāda skaidrība radās, jo vienā stūrī viens sievišķis bija parādījies. Pat smiltis kaisīja. Klusībā gan prātoju, ka vainojama būs vieta, jo tieši tai garām sanāca braukt jaunajam pagasta saimniekam un, galvenais, ceļu policistam. Būtu vecais jaunāks, teiktu, lai viņš arī iet par ceļu policistu. Vai, Berta, laikam gan izrunājos par daudz. Pavisam piemirsu, ka tavs znots šajā postenī strādā. Neņem ļaunā! Kad sirds pilna, tad jau mute kļūst rūgta. Kā nu ne! Ar to nekaisīšanu vēl slimo kāju sastiepu. Tagad pat pie daktera Slotiņa netikšu. Gan jau nu viņš kādu padomu dotu, bet kas mani vedīs? Mana kaimiņiene pēc tās nelaimīgās sarunas vairs nenāk. Pat telefona klausuli neceļ. Būs Arvīds jāsūta, lai tā mīļi parunā. Ko tu saki par to, Berta? Viņam taču neatteiks, kā saka, veca mīlestība nerūs.
Tā man tās Lieldienas visai priecīgas nerādās. Vienīgais prieks, ka amarillis uzziedējis un tītarmātes sākušas vairāk dēt. Arvīds solījās pirti izkurināt. Slotas ir, varēs kārtīgi nopērties, to vēlēšanu nelabumu izsautēt un kārtīgi sagaidīt Lielo dienu. Nosūtu pie viena arī apsveikumu, pašu bildētu, lai tu redzētu, kādas vistas mums bija…
Tad dzīvo vien, sargies no gripas, tā jau arī sākot kā traka lapsa plosīties.
Ar sirsnīgu sveicienu – tava draudzene Madara Bērza “Pumperniķeļos”
