Esam pieraduši mazdārziņos nogaršot zemenes, avenes, jāņogas un upenes, to novākšanai līdzi ņemot dažāda tilpuma grozus vai spainīšus, dažkārt iztiekot ar puslitra vai litra trauku.
Esam pieraduši mazdārziņos nogaršot zemenes, avenes, jāņogas un upenes, to novākšanai līdzi ņemot dažāda tilpuma grozus vai spainīšus, dažkārt iztiekot ar puslitra vai litra trauku. Tomēr Latvijas lielāko ogu – ķirbi – īpaši, ja tā padevusies, nevar ielikt ne grozā, ne spainī. Nogādāt mājās to izdodas, tikai izmantojot stumjamos ratiņus. Arī tad vēl pamatīgi jāpiepūš vaigi un jāsaspļauj saujās. Vēsturnieki atklājuši faktus, kas liecina, ka, piemēram, Ēģiptē ar ķirbju sēklām “cēluši augšā miroņus”.
“Ķirbjus audzēju kopš sešu gadu vecuma un esmu pārliecinājusies, ka tās ir fantastiskas ogas,” saka kluba “Tomāts” vadītāja Sarma Žarčinska. Viņas pieredze šīs kultūras audzēšanā ir ievērojama. Tā netiek turēta zem pūra, bet dāsni izklāstīta, tiekoties dažādās interesentu auditorijās. Ir gadījumi, kad padomiem iebilst, tos uzklausa un pauž izbrīnu.
No savvaļas – mazdārziņā
Ķirbji savvaļā audzēti Āzijā, Amerikā un pat Āfrikā, bet Avicenna jau 1000.gadā aprakstījis to ārstnieciskās īpašības un lietojumu nedziedināmu kaišu ārstēšanā.
Savukārt Austrālijā, kur savvaļā aug “melnais labdaris”, šo ķirbi iecienījuši ķenguri, vienmēr būdami veseli. Aborigēni to noskatījušies un arī atklājuši, ka apaļais augs spēj palīdzēt daudzām vainām.
Tibetas ārsti, apzinot ogas vērtīgās īpašības, ķirbi likuši kopā ar medu, kā rezultātā izveidojusies tā laika zinātniekiem nepazīstamu vielu konsistence, kas palīdzējusi dažādu slimību ārstēšanā.
“Ir dažāda veida ķirbji – krūmveida, ložņājošie un citi, kuros koncentrētas barības vielas un vitamīni. Ķirbis ir jāēd viss, izņemot tā sēklu cieto apvalku,” iesaka audzētāji.
Sēkla kā pirkstu nospiedumi
Ķirbja sēklas salīdzina ar cilvēka pirkstu nospiedumiem, jo izrādās, ka nav divu vienādu sēklu. Tā tas ir tikai ārēji.
“Augam ir būtiski saņemt informāciju no cilvēka, jo tad tas no zemes uzņem tās vielas, kas konkrētai personai ir visvairāk vajadzīgas. Tāpēc jau ir tā, ka izaug milzīgs ķirbis, kas garšo govij, nevis cilvēkam. Izrādās, ka saimnieks to iesējis govs mēslu kaudzē, cerēdams, ka padosies laba raža,” saka S.Žarčinska. Viņa dod padomu:
“Ja sēsiet ķirbjus, tad pilnmēness laikā sēklas naktī jānoliek uz palodzes, lai tās vispirms saņemtu mēness enerģiju. Pa dienu tās jāiesien marlē un jānēsā padusē. Sēklas līdz ar nēsātāja sviedriem saņem konkrētu informāciju. Tā jārīkojas vismaz trīs dienas.” Izrādās, ka līdzīgi jārīkojas ar tomātu, burkānu, gurķu un kabaču sēklām.
Dīgst arī pēc desmit gadiem
Ogas sēklas dīgtspēju saglabā piecus, septiņus un pat desmit gadus, tāpēc nav pamata pārmest, ka ķirbja sēklas slikti dīgst. Vainīgs ir dārzkopis, kas neprot sēklas izdiedzēt, jo tanīs šī spēja minimāli ir 50 procenti. Vislabāk ir stādīt jau sadiedzētas sēklas, jo tad to kodolu iespējams pasargāt no augsnes baktēriju iedarbības. Sēklu dīgšanas periods ir divas nedēļas.
“Vislabāk ķirbi stādīt zaļā komposta kaudzē. Noderīgs būs arī zaļais mēslojums, ko gatavo, mucā sametot zāli, kam pievieno strutenes, pārlejot ar ūdeni, ļaujot nostāvēties tik ilgi, kamēr virspusē rodas plēve. Traukam jābūt noslēgtam, jo tās saturs nejauki smird,” iesaka speciāliste.
Viņa ievērojusi, ka ķirbjiem patīk silta augsne, bet Latvija īpaši ar to neizceļas, tāpēc arī ogas nav lielākas par 100 kilogramiem. Tām ir arī sarežģītākā sakņu sistēma, jo ar to palīdzību uzņem bioloģisko informāciju.
S. Žarčinska praksē nelieto nekādus mēslojumus, tikai bioloģiskos preparātus. Viņa dod padomu, ka tie jālieto tikai pēcpusdienā, jo pusdienas saule ir augiem “indīga”. Piemērotas esot arī apmākušās dienas.
Dārzu nevajag laistīt
S.Žarčinska uzskata, ka mazdārziņu īpašnieki aizraujas ar stādījumu un sējumu laistīšanu. “Dārzu vispār nevajag laistīt, bet apsmidzināt. Augu lapas ir tās, kas ziņo – ir vajadzīgs mitrums vai ne. Tās skatīt jādodas no rīta. Ja lapas rītā ir žirgtas, laistīt nevajag, tas nekas, ja saulainā dienā tās ir novītušas. Augs pats prot piemēroties gaisa temperatūrai. Ja lapas arī no rīta ir novītušas, tad sāksim domāt par laistīšanu,” viņa stāsta,minot piemēru, ka tā rīkojoties izaudzējusi 50 centimetrus garu burkānu, kas mitruma meklējumos tiecies zemē.
Saziedēšanās nav sadziedāšanās
Cilvēki pamazām atsakās no parasto ķirbju audzēšanas, izvēloties dažādas šķirnes, bet tīršķirnes ogu mazdārziņā ir grūti izaudzēt, jo bites, kas no stropa lido divu kilometru attālumā, apputeksnējot ziedus, nevainīgi paveic audzētājam nevēlamo.
“Lai tā nenotiktu dzelteno ķirbju sēklas iesaku sēt vienā, bet balto – dārza otrā pusē. Tas ir pirmais solis šķirnes saglabāšanā. Tiklīdz ķirbja dēstam parādās pirmie augļaizmetņi, tos pārsien ar marli vai uzliek micīti, lai nepiekļūtu bites. Tas jāizdara, kamēr zieds vēl nav atvēries. Tā rīkojoties, apputeksnēšana jāveic pašiem,” S.Žarčinska dod padomu. Rudens pusē viņa iesaka noņemt lielākās lapas, lai ogai piekļūtu saule, tā būs garšīgāka. Ieteicams nolauzt arī galotnītes. Tas, cik ķirbju atstāt uz katra auga, ir atkarīgs no šķirnes. Tikai jāpatur prātā, ka vairāk par trīs ķirbjiem, kas nav lielāki par desmit kilogramiem, viena sakne nespēj nobriedināt.
Vērtīgāko izmetam laukā
“Ķirbi var apēst visu, bet cilvēki lielākoties vērtīgāko ogas daļu pat neizmanto. Tā ir ķirbja sēklotne. Diegam līdzīgo mīksto masu samaļ, pievieno olu un cep omletes, pievieno miltus – iznāk pankūkas. Mīkstums noder arī kompresēm, ko liek uz sāpošām locītavām vai kā sejas masku. Aizmirsīsiet par dārgajiem importa krēmiem. Ķirbja miza ir vajadzīga kauliem, jo tā satur pārtikas želatīnu, kas nepieciešams locītavām, sēklas – matiem, nagiem un kauliem. Tās samaļ kafijas dzirnaviņās un pulveri ēd pa tējkarotei dienā. Vērtīga ir arī ķirbju eļļa, kas līdzīgi kā sula attīra organismu no atmirstošām šūnām,” iesaka Š.Žarčinska, atgādinot, ka vislabāk ķirbi uzturā lietot svaigu, bet vārot izmantot cidoniju sulu. Salīdzinājumam viņa demonstrē stikla un plastmasas traukus, kuros pildīta ķirbja sula, tādējādi pierādot, ka plastmasa sulu bojā, mainot tās garšu un smaržu.
Izrādās, ka ķirbi var žāvēt kā ābolu. Noliekot ogas glabāšanai, jāizvēlas telpas, kurās ir sauss gaiss. “Ķirbis jānovieto uz tās puses, kur tas gulējis dārzā. To nedrīkst grozīt, jo tad tas pamostas,” brīdina audzētāja, piebilstot, ka nekad nevajag teikt ķirbim – nē.
Fakti
Lielākais ķirbis izaudzis 2001.gadā Bosnijā. Tā svars ir 570,9 kilogrami.
2000.gadā smagākās ogas – 438 kilogrami – tituls pieder Vācijai.
