“Graudiņi” ir neliela māja ar saimniecības ēkām Vidagas ceļa ielokā.
“Graudiņi” ir neliela māja ar saimniecības ēkām Vidagas ceļa ielokā. Tā ir visskaistākā un mīļākā vieta kuplajai Bužu ģimenei, tajā aug astoņi bērni. Ziemas dienā apsnigusī ēka atgādina baltu pasaku namiņu, varbūt tāpēc īpaši jūtams ir siltums un mīļums aiz tā durvīm.
Pēcpusdienā mājās pārrodas bērni no skolas, vakarā – vīrs no meža darbiem. Māte visus sagaida, liek galdā maltīti, un ir tik labi kā nekur citur.
“Nevaru pateikt, vai gribēju daudz bērnu, tomēr tagad domāju, cik labi, ka man viņi ir. Visi ir tik mīļi! Cik Dievs katram dod, tik arī ir. Var nepiekrist, bet tā ir. Dažam Dievs nedod nevienu, kaut arī ļoti vēlas. Man liekas, ka tas ir daudz sliktāk,” spriež Ginta Buža. Grūti? Varbūt vienīgi tad, kad bērns ļoti lūdz kārumu un viņam ir jāatsaka. Toties skatoties, cik māsas un brāļi ir draudzīgi, var tikai priecāties. Kad stāda kartupeļus, Buži šausminās, ka ar diviem trim bērniem būtu jāmeklē talcinieki. Tagad visu var paveikt pašu spēkiem.
Astoņi bērni var paveikt daudz. Vecākā meita Arita (20 gadi) mācās Vidzemes augstskolā. Viņa un vecākais dēls Dainis (19 gadi) ir sākuši patstāvīgu dzīvi. Santa apgūst pavāres profesiju Valmierā. Jānis mācās Gaujienas vidusskolā, Justīne Sikšņu pamatskolas 6.klasē, Una – Grundzāles pamatskolas 5.klasē, jo tādas pagasta skolā nav, Niks ir pirmklasnieks Sikšņu pamatskolā. Jaunākajam Kristam Akselam ir divi gadi.
No trūkuma sargā darbs
Ginta dzīvo mājās, jo divus gadus vecais dēlēns nevar apmeklēt bērnudārzu. Viņa atzīst, ka cenšas izdzīvot, kā nu var. “Graudiņos” mani cienā ar auzu pārslu kotletēm. Tās var ēst ar majonēzi vai kečupu, bet var arī sajaukt vienu ar otru. Tā esot pat labāk. Lēti un garšīgi! Meita Santa mācās Valmieras 28.pārtikas ražotāju vidusskolā par pavāri. Kad viņa atbrauc mājās, cep picu. Mīkla ir vienkārši pagatavojama.
“Mums nav ne desu, ne gaļas, tāpēc sarīvējam burkānus un sacepam ar sīpoliem. Ar tiem pārklāj picu, pārlej ar majonēzi un kečupu,” skaidro mājasmāte.
Viņa atzīst, ka arī divus, trīs bērnus ir grūti izaudzināt, ja nav labi apmaksāts darbs. Noteikti būs tādi, kas bērnus dzemdēs tikai tādēļ, lai varētu saņemt lielo pabalstu. G.Buža par bērniem saņem 50 latus. Kad samaksā par elektrību, telefonu un avīžu abonēšanu, paliek 35 lati. Ir divas govis, tāpēc piena netrūkst. Dārzā izaudzēti kartupeļi un citi dārzeņi. Bija daudz gaiļu, varēja tos kaut. Cūku barot nevar atļauties, tāpēc labāk iztiek bez gaļas.
Sagatavot sienu nav problēmu. Kad pļavā iziet lieli un mazi, tad darbs šķiras. “Patīk! Ļoti patīk! Vienīgi ir strīdi, kas grābs un kas stāvēs uz vezuma. Lielākie bērni grib kraut sienu nevis mīdīt, tāpēc man jāuzņemas šis darbs,” atzīst Ginta.
Dārza ravēšanai ir sadalītas vagas, katram ir noteikta norma. Mamma mazākajiem palīdz. Reizēm viens otram maksā ar mellenēm, ja negrib ravēt.
Prot pabarot un uzklausīt
Ziemā ir vairāk brīva laika. Ginta neada un netamborē, bet darba vienmēr pietiek. “Ja pats nekā nedarīsi, dzīve labāka nekļūs. Neviens nepalīdzēs. Ar katru dienu viss paliek dārgāks. Bērniem par trim darba burtnīcām samaksāju divus latus,” spriež sieviete.
Tomēr viņa nesūrojas par dzīvi. Svarīgāka par materiālo labklājību ir mātes prasme uzklausīt. Kad bērni pārnāk no skolas, viņi var savu sāpi izstāstīt.
“Es ar viņiem varu vakaros pasēdēt, palīdzēt sagatavot stundas. Mazajam patīk dzejoļus skaitīt. Lasu viņam priekšā. Interesanti, ka bērniem nepatīk skatīties televīziju. Ieslēdz tikai tad, kad rāda multiplikācijas filmas,” stāsta G.Buža.
Datora mājās nav un arī negribētu. To var izmantot skolā, bet datorspēles, viņasprāt, nepalīdz attīstībā. Labāk lasīt grāmatas. Vakaros māte aicina bērnus spēlēt ģeogrāfisko nosaukumu spēli vai “šaut kuģīšus”.
Svētkos māte cenšas pagatavot kaut ko garšīgāku – pīrāgus vai cepumus. Dzimšanas dienā neviens par lielu dāvanu nesapņo, bet Ziemassvētkos visi kopā izlemj, kāda dāvana būtu visnoderīgākā saimniecībā. Tā iegādāts fotoaparāts, tosteris un elektriskā tējkanna. Ginta nevēlas automašīnu, lai gan tā reizēm ģimenei noderētu. Viņa ar nepacietību gaida pavasari, gribas ātrāk kaut ko darīt dārzā un pagalmā. Daudz kas jau ir izdomāts un iecerēts.
Kopā darbi labāk veicas
Katram ir savi darbi un pienākumi, bērni tos zina, tāpēc nav jāatgādina par tiem. Darbdienās traukus mazgā māte, bet brīvdienās tas ir bērnu pienākums. Arī pusdienu gatavošana tad ir viņu ziņā. Santa, protams, cenšas parādīt, ko ir iemācījusies skolā.
“Viņiem patīk, tāpēc atļauju darīt, lai arī kā katru reizi izdodas. Dažreiz sāls ir par daudz, bet mēs ar vīru nesūdzamies. Ja tagad neko nedarīs, tad vēlāk būs grūti panākt, lai būtu vēlēšanās saimniekot,” ir pārliecināta Ginta.
Pirmklasnieks Niks vienmēr saved malku. Jānim ir vislabākās sekmes mācībās. Viņš piedalās matemātikas olimpiādēs un gūst panākumus sporta sacensībās. Bužu bērni visi ir sportiski, tēvs bija labs slēpotājs, māte – vieglatlēte. “Liekas, ka sportiskums ir mantots no vecākiem, bet dziedātāji neesam ne paši, ne bērni,” secina Ginta.
Ģimenei ir parastā veļas mazgājamā mašīna, tāpēc veļas diena ir kopēja. Viens nes no upes ūdeni, otrs mazgā, trešais skalo. “Esam pieraduši visu darīt kopā,” saka G.Buža Mazākais vakaros mudina iet uz kūti, tāpēc viņu sauc par jaunsaimnieku. Abi ar Niku baro govis.
Patīk doties pārgājienos
Tradicionāli ir ģimenes pārgājieni ar mazākajiem bērniem, lielākajiem tagad ir citas intereses. Vecākā meita studē biznesa vadību Vidzemes augstskolā. Vecākais dēls strādā meža darbos un var palīdzēt ģimenei. Brīvdienās vecāki izvēlas tālāku vai tuvāku maršrutu un dodas ceļā ar mazākajiem. Netālu ir vectēva mantojuma zeme Kalnezeros un Bužu ezers, tāpēc nereti tas ir galamērķis. Vasarā var peldēties. Iekur ugunskuru, cep rupjmaizi vai sardeles. Pie mājas ir Vizlas upe. Kad tā aizsala, tad varēja pa to slidot.
Pirmklasnieks Niks ir nešķirams ar mazāko, tāpēc viņus sauc par brāļiem laiviniekiem. Abi dodas pastaigās “pa lielo apli”. Niks iesēdina brāli ragaviņās un izbrauc apmēram puskilometra loku. Dažreiz abi atgriežas tikai pēc stundas. Kur bijuši un ko darījuši, neviens nezina.
“Nedrīkst baidīties, tad nekas nenotiks. Bērniem ir jāuzticas. Es saviem ticu un cenšos viņos ieaudzināt patstāvību,” uzsver Ginta. Māte necenšas uzspiest savu viedokli.
Vislielākais kārums – meža zemenes
Kad sārtojas meža zemenes, tad māte ar bērniem steidzas tās lasīt. Dodas mežā uz visu dienu. Visi cītīgi lasa, lai pēc tam mājās ēstu zemenes ar pankūkām. Pie mājas ir dārza zemenes, bet tās bērniem neliekas tik gardas. Meža zemenes nevāra ziemai. Ievārījumiem pietiek ar avenēm, korintēm, brūklenēm un mellenēm. Jānis nopelnīja divriteni, lasot mellenes. Pirms Ziemassvētkiem puisis kopā ar māti palīdzēja cept piparkūkas “BAF” ceptuvē.
“Par nopelnīto viņš vienmēr nopērk sev apģērbu, apavus vai kaut ko vajadzīgu, nevis iztērē niekos un saldumos. Bērni ir pieraduši, ka mums naudas trūkst. Droši vien ir lietas, kuras viņi kāro, bet man tās pirkt neprasa. Toties zina, ka par pašu nopelnīto var izvēlēties visu, ko vēlas,” atzīst G.Buža.
Ginta augusi sešu bērnu ģimenē Jaunannā. Viņai ir dvīņu māsa, arī jaunākās māsas ir dvīnes un divi brāļi. Smiltenes sovhoztehnikumā G.Buža apguva zootehniķes specialitāti. No mazotnes bijusi kopā ar mājdzīvniekiem tāpat kā tagad viņas bērni. Arī tie nepacietīgi gaida, kad govij atskries teliņš.
“Tā ir jauna dzīvība, to var apmīļot un barot. Mūsu govij pēc mēneša būs teliņš, un bērni jau nepacietīgi gaida,” saka Ginta. Laukos bērniem nav tādu iespēju kā pilsētā, bet viņi ir tuvāk dabas norisēm, tāpēc ir draudzīgāki.
