Smaidoša un dzīvespriecīga uz interviju ierodas alūksniete Jūlija Roslova – Alūksnes slimnīcas fizioterapeite. Pašlaik viņa ir lielas izšķiršanās priekšā – palikt strādāt Alūksnes slimnīcā, jo darbs un pilsēta viņai ļoti patīk, vai doties plašajā pasaulē un turpināt izglītoties fizioterapijā.
Jūlija atzīst, ka izvēle jau gandrīz izdarīta – viņa dosies mācīties un strādāt uz Spāniju, lai, iespējams, kādreiz atgrieztos un ieguldītu zināšanas savā dzimtajā pilsētā. Tādēļ saruna šoreiz par to, kas jauniešus mudina studēt medicīnu, strādāt rajona slimnīcā un par to, kāds ir mediķa darbs.
– Kas pamudināja kļūt par mediķi?
– Šī doma radās vidusskolā, jo bija iespēja pieteikties budžeta studiju vietām Rīgas Stradiņa universitātē fizioterapeitos. Jāatzīst – pirms stājos augstskolā, es īsti nezināju, kas ir fizioterapeits… Bet, sākot studijas un ar katru gadu arvien vairāk saprotot, kas tas ir, man tas iepatikās un apjautu, cik fantastiski es varu palīdzēt cilvēkiem! Hipokrāts ir teicis, ka “nekas tā neiznīcina mūsu ķermeni, kā mazkustīgums”. To vienmēr visiem atgādinu.
Studiju laiks bija ļoti interesants – bija grūti, jo mācības notika dažādās slimnīcās, anatomikumā, bet mūsu studiju grupiņa bija kā maza ģimene un visur devāmies kopā. Studējām četrus gadus un ieguvām fizioterapeita diplomu, kas ļauj strādāt. Bet, lai iegūtu fizioterapeita sertifikātu un būtu kā autonoms speciālists, vajag vēl praksi divu gadu garumā un nokārtot eksāmenu. Es noteikti pilnveidošu zināšanas fizioterapijā, jo studijas augstskolā bija tikai pamats, kas ļauj mums attīstīties tālāk.
– Vai piekrīti apgalvojumam, ka mediķim jāmācās visu mūžu?
– Jā, pilnīgi noteikti. Pirmkārt, ir daudz zināšanu, ko mēs iegūstam ar pieredzi un mācoties tālāk. Otrkārt, medicīna progresē un nemitīgi tiek izgudrots kaut kas jauns. Šajā gadījumā nedomāju medikamentus, jo esmu kustību piekritēja. Zāles cilvēks izdzer un gūst ātru efektu, bet kustības un aktīvs dzīvesveids ir ieguldījums nākotnē daudzējādā ziņā. Man tētis ir teicis: “Sākumā mēs ņirgājamies par veselību, pēc tam – veselība par mums.” Tas ir nedaudz skarbi teikts, bet patiesi, jo – ja cilvēks pirmajā dzīves posmā sevi mīl ar fiziskām aktivitātēm, tad otrajā posmā ir daudz mazāk problēmu un komplikāciju. Tāpēc cilvēkiem vajadzētu vairāk padomāt par sevi un savu ķermeni.
– Kāds ir fizioterapeita darbs?
– Tas ir radošs darbs. Zinot pamatdisciplīnas un to, kā mūsu organismā funkcionē balsta kustību sistēma, mēs varam radoši izdomāt, kas un kuram pacientam konkrētā gadījumā būtu vislabākais. Fizioterapijā katrs pacients ir jāskata individuāli. Fizioterapeitam ir jāprot katru vingrojumu pasniegt tā, lai pacientam būtu interesanti – citādi nav rezultāta. Ja pacients nav ieinteresēts un nesaprot, ko un kāpēc dara, kāds būs rezultāts, tad efekts ir mazāks. Pacienta līdzdalība ir ļoti svarīga. Ja pacients ir bērns, tad arī man ir jānolaižas līdz bērna līmenim un vingrojumi jāpasniedz ar spēli. Pieaugušajiem vienmēr izskaidroju, kas un kāpēc. Ja sapratnes un vēlmes līdzdarboties no pacienta nav, tas sarežģī darbu četras reizes.
Man ļoti patīk šis darbs, jo tā ir iespēja palīdzēt cilvēkiem. Ir milzīgs gandarījums, ja sāku strādāt ar pacientu, kurš, piemēram, nevar staigāt, bet dienā, kad pēc liela darba viņš atkal var staigāt, asarām acīs man saka: “Paldies! Tas ir pateicoties jums!” – man nav lielākas algas par to, vienkārši nav.
Pie pacientiem vienmēr dodos smaidīga, jo smaids sniedz siltumu. Varbūt mans smaids pacientam ir vienīgais saules stariņš tajā dienā un viņam uzreiz kļūst labāk! Slimnīcā tas ir ļoti svarīgi.
– Kādi, tavuprāt, ir mediķu dzīves apstākļi Latvijā?
– Runāšu fizioterapeitu, nevis visu mediķu vārdā – uzskatu, ka mediķu darbs Latvijā nav pietiekami novērtēts. Gandrīz visi fizioterapijas speciālisti, ko zinu, raujas vairākos darbos. Ir ļoti grūti strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. To dara gan naudas dēļ, gan tādēļ, ka trūkst speciālistu. Latvijā fizioterapija ir salīdzinoši jauna nozare, tādēļ nevar sūdzēties par darba trūkumu. Cilvēki arvien vairāk sāk izprast kustību terapijas nozīmi, tādēļ pieprasījums šim amatam ir. Uzskatu, ka finansiālais novērtējums šim amatam nav adekvāts, tādēļ cilvēki raujas vairākos darbos.
– Kā vajadzētu stimulēt jaunos speciālistus, lai viņi atgrieztos strādāt rajonos un nepaliktu tikai Rīgā?
– Protams, tas ir atalgojums. Arī iespēja darba grafiku saskaņot ar mācībām. Kad mēs beidzām studijas, bija darba piedāvājums strādāt Liepājā. Šajā pilsētā ļoti pozitīvi ir tas, ka tika piedāvāts arī dienesta dzīvoklis uz laiku, kamēr tur strādā. Arī tas ir svarīgs nosacījums. Es neatbalstītu obligātu norīkošanu darbā uz konkrētu vietu, kā tas bija padomju laikā, bet atbalstītu, ja tiktu izteikti konkrēti darba piedāvājumi dažādās Latvijas vietās, kam sekotu arī pozitīvi nosacījumi abām pusēm. Domāju, to atbalstītu daudzi jaunie speciālisti, jo lielākā daļa no viņiem apzinās, ka dzīvot Rīgā ir daudz grūtāk.
– Kā pašai par darba vietu kļuva Alūksnes slimnīca?
– Alūksnē pati meklēju darbu. Vienu mēnesi vasarā strādāju jau pēc trešā kursa absolvēšanas, jo Alūksne man ir mīļa pilsēta. 2007.gadā trīs mēnešus augstskolas ietvaros biju praksē Spānijā, Valensijā. Tad atgriezos Latvijā, pabeidzu universitāti un sāku strādāt Alūksnes slimnīcā. Radās doma pilnveidot savas zināšanas un vēlreiz braukt uz Spāniju – tā pagājušā gada rudenī biju stažēties Spānijā. Tagad esmu atpakaļ Alūksnē, bet man ir jāizšķiras – palikt šeit vai braukt atpakaļ. Domāju, ka atkal braukšu uz Spāniju, jo vēlos tur iegūt maģistra grādu fizioterapijā. Spānijā ir lielākas izglītošanās iespējas fizioterapijā. Ja es nebūtu aizbraukusi apmaiņas programmā uz ārzemēm, tad noteikti būtu palikusi Alūksnē, jo man vienmēr ir bijis sapnis pēc izglītošanās ieguldīt sevi Alūksnes attīstībai. Es to vēlētos, bet, kā sanāks, to tagad nevar zināt… Pašlaik man ir griba un spēks izzināt, kā ir strādāt citur.
– Kā fizioterapija ir attīstīta Spānijā?
– Tur šī ir senāka zinātne un valsts finansējums ir lielāks. Spānijā ir sistēma, ka labākajiem medicīnas speciālistiem ir iespēja kārtot īpašu un kompleksu valsts eksāmenu, lai saņemtu garantētu valsts darba vietu. Uz to tiecas visi, jo tā ir stabilitāte. Šī sistēma veicina arī privātā sektora veiksmīgu darbību, jo visiem valsts medicīnas iestādēs vietas nepietiek. Atzīstami, ka Spānijā ir daudz mazāka birokrātiskā sistēma nekā Latvijā.
– Ko patīk darīt brīvajā laikā?
– Lasīt Paulu Koelju grāmatas – tas ir mans iecienītākais autors. Ļoti patīk Bulgakova grāmata “Meistars un Margarita”. Man ļoti svarīga ir ģimene un draugi. Kad ir brīvs laiks, cenšos laiku veltīt draugiem, jo ir teiciens, ka arī draudzība ir jākopj. Brīvbrīžos klausos mūziku, sportoju – man patīk eksperimentēt. Kad Rīgā studēju, apmeklēju aikido nodarbības japāņu- ķīniešu mākslā, kas man ļoti patika. Patīk modernās dejas, ļoti laba lieta ir slēpošana, ko diemžēl mūsdienās skolās grib izskaust. Vēlētos, lai cilvēki cits citam vairāk dara laba, domā labas domas un smaida – arī tas palīdz, jo tādējādi vairojas labais.
