Grāmatas, kuru dēļ pagājušajā nedēļā nevalstiskās organizācijas pieprasīja labklājības ministres demisiju, saucas «Diena, kad Kārlis bija Karlīna» un «Diena, kad Rūta bija Rihards». Grāmata ir par dzimumu līdztiesību un stāsta, ka puiši var darīt meiteņu lietas, bet meitenes – puišu lietas. Vienā vārdā sakot – kokos kāpt var visi, ar zelta flomāsteru var zīmēt visi, arī ar lellēm un mašīnām spēlēties var visi. Vai te kaut kas būtu melots un nesaprotams? Tomēr, šķiet, ir daļa sabiedrības, kas lietas nespēj uztvert vienkārši un visur cenšas saskatīt zemūdens akmeņus. Jā, grāmatas nosaukums sķiet nedaudz jancīgs, bet tur nebūt nav nekā tāda, kas varētu apdraudēt mūsu sabiedrību.
Pēc lielā saceltā trača ap grāmatām un ministres demisiju nežēloju laiku un grāmatas izlasīju. Patiesībā tur nebija ko žēlot, jo katrā grāmatā ir vien dažas lapaspuses, turklāt ar lielām, krāsainām ilustrācijām katrā. Un šajā brīdī man gribas jautāt – vai kāds no kliedzējiem šīs grāmatas ir lasījis? Varbūt izlasīja vien tad, kad pats bija sacēlis brēku par nosaukumu vien. Grāmata, kura Dānijā izdota un atzīsta par labu esam, pie mums tiek dedzināta un mesta mēslainē. Visticamāk, visa pamatā ir pavisam citas problēmas, taču grāmata ir kā vainīgais, kā vienīgais salmiņš, pie kura pieķerties. Var nepatikt ministre, viņas darbi, var nepatikt situācija valstī. Dīvaini, ka tiem, kas protestē pret šo grāmatu un saka, ka tā var traumēt bērnus, nekādas bažas neizraisa visapkārt esošā un visur redzamā atkailināšanās, vardarbība, materiālisma kults, seksuālā vaļība, bieža partneru un laulāto maiņa. Un kā ir ar alkoholu, kas tik daudz tiek patērēts bērnu acu priekšā, un cigaretēm?
