Lai jau citi runā, ko grib, bet… komisāres vai šā amata kandidātes visos laikos man patikušas labāk par večiem – komisāriem. Ne jau velti saka, ka sievietes ir maigais dzimums. Vai tad mums Eiropā nevajag maigu politiku? Es esmu par!
Lai jau citi runā, ko grib, bet… komisāres vai šā amata kandidātes visos laikos man patikušas labāk par večiem – komisāriem. Ne jau velti saka, ka sievietes ir maigais dzimums. Vai tad mums Eiropā nevajag maigu politiku? Es esmu par!
Taču… tur nu nekā nevar padarīt, Ūdru Ingrīdai bija jādod vieta Piebalgu Andrim, lai kandidē uz komisāra vietu, lai ņemas ar tiem nodokļiem un muitas lietām! Lai gan taisni šajās lietās mums noderētu lielāks maigums. Pārlieka stingrība tikai pašiem par skādi.
Man jau nu šķiet, ka tas ir netaisnīgi, kā esam izrīkojušies ar savu kandidāti. Bet varbūt vaina nemaz nav mūsos, bet liktenīgās sakritībās. Eiroparlamentāriešus makten saniknoja itālis – komisāra kandidāts. Viņš zākājās par homoseksuāļiem un vientuļajām mātēm. Sak” geji ir amorāli, bet vientuļās mātes “pašas vainīgas”. Eh! Bet vai tad tā nav?! Geji nav… īsti vīrieši, bet mātes… arī nav vīrieši. Tātad visi, kas nav vīrieši… nav vīrieši. Es savās mājās to tā arī saprotu, bet izrādās, ka man kā Eiropas pilsonim ir jālauž sevī šī iesīkstējusī domāšana. Va vells, kas tik vēl man sevī nebūs jāpārlauž. Un tomēr vienā esmu un palieku nelokāms – man patīk sievietes. Un es neesmu pret komisārēm un kandidātēm.
Bai tad tiešām mums jābūt tik iztapīgiem?! Līdzko topošās Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu palūdza Latvijai izdarīt kandidātes nomaiņu, uz sitiena mums bija pieglaimīga atbilde. Lūk, jauns kandidāts, turklāt puisietis! Re! Es jau nu esmu pilnīgi pretējās domās. Smukam meitietim bija jādod iespēja pārstāvēt Latviju Eiropā. Bet nē taču, daudziem skauda. Eh! Nāktos jau nu viņiem to krupi norīt, ja tas itālis visu padarīšanu nesamaitātu.
Tagad, kad tuvojas vietējo pašvaldību vēlēšanas, es daudz domāju par sievietēm. Daudz vairāk nekā parasti. Pierasts, ka pilsētas vada veči, arī pagastu priekšgalā tauta labprātāk redz stiprā dzimuma pārstāvi. Vai tas ir pareizi? Pārlaposim vēsturi. Ir bijis daudz sieviešu vadītāju. Un viņas nebija sliktākas par vīriešiem. Kur nu! Ņemsim kaut vai manu ģimeni. Ar ko mana laulene Antonija ir sliktāka par mani? Nu ne ar ko! Es pat teiktu, ka mūsu ģimenē viņa stiprais, bet es – vājais dzimums. Un tas ir dabiski. Ja jau viņa vēlas grožus savās rokās, lai uzņemas arī visu mūsu kopdzīves smagumu. Es palieku relaksācijai, tā sakot, dzīves skaistākajai daļai. Es sākos tur, kur beidzas viss racionālais un sākas romantika. Vai bez manis var iztikt? Nekādi! Vai es esmu vīrietis? Kā gan citādi! Vienīgi… es esmu savādāks nekā citi. Reizēm man pašam kauns, cik savāds es esmu.
