Alūksniete Ilze Zvejniece piedalījās divu nedēļu ERASMUS+ Eiropas jaunatnes darbinieku mobilitātes projekta seminārā “Respect for diversity everybody’s business” (“Cieņa pret dažādību ir katra atbildība”).
“Dažādība ir pelnījusi mūsu cieņu. Es varbūt nebūtu braukusi uz šādu semināru, ja tas notiktu Eiropā. Man ir aizspriedumi pret to, kā šādas tēmas tiek aktualizētas Eiropā, tādēļ Libāna šķita vispiemērotākā, kur par to varētu runāt. Mēs šeit dzīvojam zināmā pīļu dīķī – mazā, noslēgtā vidē un “cepamies” par savām mazajām lietām, tāpēc man arvien vairāk šķiet interesanti un vērtīgi pašai iegūt pieredzi, kādi nozīmīgi procesi notiek citviet pasaulē un to maina,” tā Libānas viešņa.
Interesējoties par vīzu, Ārlietu ministrijas mājas lapā Ilze izlasījusi, ka “šī ir valsts, kur nez vai vajadzētu braukt”. Un, ja brauc, tad “neiet uz to vai citu rajonu…” “Tas mani visnotaļ ieinteresēja un pilnīgi noteikti nemainīja manu lēmumu turp doties!”
Austrumnieciskais sadzīvo ar eiropeisko
Projektā piedalījās gan Eiropas, gan Vidusjūras valstu pārstāvji, tādēļ Libānā satikās astoņu valstu pārstāvji no Libānas, Jordānijas, Turcijas, Marokas, Čehijas, Polijas, Igaunijas un Latvijas. Pulciņu papildināja divi vietējie dalībnieki – bēgļi no Sīrijas, Libānas izcelsmes ASV pilsonis, kurš ir dzimis, dzīvojis un strādājis Teksasā, kā arī vairāki cilvēki no jauktām ģimenēm, kuru dzīslās rit gan sīriešu, gan libāņu asinis. “Tas ir ļoti interesanti no tā aspekta, ka šajās tautās cilvēka tautība tiek noteikta pēc tēva līnijas. Līdz ar to cilvēkam, kurš dzīvo Libānā ar pasē ierakstītu tautību “sīrietis”, ir problēmas. Viņš nevar strādāt valsts darbu un tamlīdzīgi,” piebilst I. Zvejniece.
Taču Libāna ir vienīgā arābu pasaules valsts, kurā ir izteikti eiropeisks dzīvesveids un demokrātijas izpratne. “Te austrumnieciskais harmoniski sadzīvo ar eiropeisko mentalitāti. Lielu lomu spēlē arī daudzo reliģiju klātbūtne. Galvaspilsēta Beirūta ir ļoti multikulturāla vieta, jo te kristieši un islamticīgie ir apmēram vienādās daļās. Man pat šķita, ka tā ir vairāk eiropeiska nekā austrumnieciska, daži rajoni pat reizēm ļoti eiropeiski garlaicīgi. Kontrastā var uzreiz atpazīt vietas, kuras kontrolē politiska un paramilitāra organizācija “Hezbollah”. Taču kopumā Beirūta ir ļoti atvērta, dzīva vieta, kas reizēm tiek dēvēta par Tuvo Austrumu Parīzi, jo te ir ļoti jūtama franču kultūras ietekme,” stāsta I. Zvejniece.
Tauta, kuras vismazāk ir mītnes zemē
Viņa pajoko, ka līdz šim savā dzīvē bija satikusi tikai vienu libāni, toreiz nobrīnoties, cik eiropeisks viņš ir gan domāšanā, gan izskatā, un tas apliecinājies arī tagad, satiekot šīs tautas pārstāvjus viņu mītnes zemē. “Mēs visu salīdzinām ar to, ko mēs pazīstam. Latvija kaut kādā ziņā man šķita līdzīga Libānai, taču tajā pašā laikā – atšķirīga. It kā atvērta, bet tomēr konservatīva. Maza, desmit reižu mazāka nekā Latvija, taču – iedzīvotāju trīsreiz vairāk. Aptuveni vienu trešdaļu no tiem sastāda bēgļi no Palestīnas, Irākas, Sīrijas, Āfrikas valstīm, vai arī ievestie strādnieki, kas šeit ir gandrīz vergu statusā. Libāna kaut kā mēģina tikt ar to galā, bet tajā pašā laikā, šķiet, izliekamies, ka nekā tāda nav,” stāsta I. Zvejniece. Tajā pašā laikā paši libāņi ir tauta, kuras visā plašajā pasaulē ir vairāk nekā pašā Libānā.
Atvērti, bet ne uzbāzīgi
Taču par Libānas viesmīlību Ilzei šaubu nav: sākot ar sadarbības nevalstisko organizāciju “Amel Association International” un beidzot ar pašiem vietējiem iedzīvotājiem. “Beirūtas ielās ļoti labi redzamas pilsoņu kara liecības sagruvušo ēku veidolā. Starp tām un nule celtajām vai atjaunotajām modernajām villām pilsētā varēja novērot sirreālu kontrastu. Pilnīgi no jauna uzceltā downtown un piekrastes promenāde, kas atgādina kūrortu, kontrastē ar pussagruvušajām pirmskara mājām, kuras spilgtina vien grafiti zīmējumi,” stāsta Ilze, atzīstot, ka redzētās ainas drošības sajūtu nav ietekmējušas, vien padarījušas to tūrista acij interesantāku.
Vietējos cilvēkus Ilze raksturo kā “atvērtus, ieinteresētus, sirsnīgus, bet ne uzbāzīgus”, kā tas ir raksturīgs citās austrumu valstīs, kas ir populāri tūrisma galamērķi. Vietējo cilvēku atvērtība izpaudusies arī semināra gaitā rīkotajā uzdevumā, kurā dalībniekiem bija jānofotografējas pie ielu mākslas objektiem kopā ar vismaz desmit vietējiem iedzīvotājiem. “Mēs nofotografējāmies kopā ar vairāk nekā desmit,” stāsta Ilze.
Populāri koprades centri
Libānā ir ļoti populāri koprades centri, kuros telpas īrē dažādi inovatīvi uzņēmumi, kas nodarbojas ar tehnoloģijām, mārketingu, dizainu, arhitektūru un tamlīdzīgi. “Libāna šajā ziņā apsteidz Latviju, kas vēl tikai sāk kopienā balstīta biznesa attīstību. Es to iztēlojos līdzīgi kā Latvijas uzņēmumu kopumu “Draugiem Group”, kam ir biroji un ražotnes visā valsts teritorijā, kas savstarpēji komunicē, “tīklojas” un plāno kopradi,” stāsta I. Zvejniece.
Taču kontrasti novērojami arī šajā ziņā. “Kaut arī libāņi šķiet inovatīvi, tur piecas reizes dienā var pazust elektrība. Valsts nodrošina elektrību, bet ne 24 stundas diennaktī. Libānim gan tas šķiet normāli, viņš paņem savu ģeneratoru un strādā tālāk,” stāsta I. Zvejniece. Viņa arī piebilst, ka kopradē darbojas multikulturāla sabiedrība, savukārt, piemēram, valsts iestādēs drīkst strādāt tikai libāņi un pie tam tikai tie, kas tādi ir pa tēva līniju. “Tas šķiet ļoti diskriminējoši, bet – arī tāda ir Libāna,” stāsta Ilze.
Koprades centros var apgūt arī dažādus amatus, piemēram, friziera vai mehāniķa arodu un tamlīdzīgas praktiskas lietas. “Tā kā Libānā ir ļoti mazs iedzīvotāju ienākuma nodoklis, mazie biznesiņi te ir uz katra stūra. Galvenais ir piedāvāt vajadzīgākās lietas – ūdens pīpi, WiFi vai kafiju. Ja tavai ģimenei ir moderns kafijas automāts, tev jau ir bizness un tu vari uzturēt savu ģimeni,” stāsta viešņa.
Libānas un Latvijas kopīgie likteņi
Beirūtā ir daudz arī tūristu, taču par Libānu to nevarētu teikt – jo tālāk uz dienvidiem, jo viesus te arvien grūtāk pamanīt. “Cilvēkam, kas īpaši neseko līdzi austrumu politikai, ir grūti saprast politisko situāciju Libānā, bet dienvidos te darbojas jau pieminētā “Hezbollah”, ko ziemeļi uzskata par teroristisku organizāciju, bet dienvidnieki atbalsta tādēļ, ka viņi pieskata Izraēlas robežu, bet neiejaucas tavā ikdienas dzīvē,” stāsta Ilze.
Viņa vērtē, ka Libānas kopīgā vēsture ar Izraēlu ir līdzīga Latvijas attiecībām ar padomju iekārtu. “Mēs šajā ziņā atradām daudz kopīgā. Katram ir savs stāsts par represijām un cilvēku likteņiem tajās – gan latvietim, gan libānim, un katrs stāsts ir svarīgs. Noslēgšanās savā rūpju “burbulī” un nespēja ieklausīties un saskatīt, kas notiek mums apkārt, kā mēs izturamies pret otru, kas neatbilst mūsu standartiem, kā novēršamies, tas viss noved pie tā, ka pasaule ir tieši tāda, kāda ir, un tā ir mūsu katra atbildība,” uzsver I. Zvejniece.
Projekta dalībnieki pārliecinājušies, ka starpkultūru dialogs ir iespējams tikai tad, ja paši izvēlamies aktīvi klausīties un atļaut nepazīstamajam un svešajam atklāt sevi. “Ceļojot svarīgi paturēt atvērtu prātu. Saprast, ka mēs esam interesanti, bet ne interesantāki par citiem,” tā Ilze.
Iesprūduši vietā un laikā
Kad to saproti, svešais pamazām atklājas. Nieka divu stundu brauciena attālumā no Beirūtas centra kalnu ielejā gulstas telšu pilsētiņa, kurā patvērumu no kara dzimtajā Sīrijā raduši simtiem ļaužu no zīdaiņa vecuma līdz sirmgalvjiem. Tā gan nesaucoties bēgļu nometne, bet gan politkorektāk – neformālā telšu novietne. “Šie cilvēki ir reāli iesprūduši vietā un laikā. Vietējie libāņu zemnieki ir atvēlējuši zemi, kurā saceltas mājiņas no plēvēm ar divām, trim istabiņām. Apkārt ir lauki ar siltumnīcām, kuros bēgļi var strādāt sezonas darbus pie vietējiem zemniekiem. Bērni organizēti tiek vesti uz vietējo skolu, divreiz nedēļā te viesojas “Amel Association International” ar izglītojošām programmām un brīvprātīgie palīdz bērniem izpildīt mājasdarbus, ar viņiem parotaļājas. Te notiek ikdienas dzīve, te tāpat cilvēki no rīta mostas, strādā, iet gulēt, te dzimst bērni… Es tiku uzaicināta ciemos pie ģimenes, kur iepriekšējā dienā bija piedzimis bērniņš. Tas bija aizkustinoši,” stāsta Ilze. Kad bēgļiem jautā, ko viņi sagaida no dzīves, uz ko viņi cer, viņi nestāsta par sapņiem par Eiropu un dzīvi uz pabalstiem, bet teic: “Mēs ceram, ka drīz mēs varēsim jūs ieaicināt ciemos mūsu īstajās mājās Sīrijā un tam par godu nokaut jēru!”
“Viņiem ir tieši tādas pašas normālas vēlmes kā mums. Mēs nedrīkstam skatīties no augšas uz cilvēkiem, kuriem patiesībā vienkārši nav paveicies piedzimt īstajā valstī,” uzskata Ilze.
Ūdenspīpe, turku kafija un karaoke
Kontrastam kalpo šīs valsts dārdzība. Viešņa atzīst, ka Libāna ir dārga valsts un pati Beirūta īpaši. Lielpilsētās, tādās kā Beirūta, Biblosa eksistē desmitiem Eiropas tipa restorānu. Beirūtas centrs vakaros pārtop par “klubu zem atklātām debesīm”, kafejnīcas, veikali strādā līdz rītausmai. “Protams, ja neņem vērā, ka tā tomēr ir arābu valsts, šķiet, kas tur sevišķs. Taču tas ir vēl viens pierādījums tam, ka var līdzās pastāvēt pavisam atšķirīgas kultūras, ja vien katra no tām tiek respektēta un novērtēta. Gandrīz katrs te pīpē ūdenspīpi jebkurā vietā, vīrieši vakaros kafejnīcās uz lētiem plastmasas krēsliem skatās futbolu vai “sēž telefonos”, dāmas dzer turku kafiju, klausās dzīvo mūziku karaoke versijā,” stāsta Ilze.
Ja runājam par maltītēm, uzzinām, ka Libānas virtuve balstās uz valsts salīdzinoši trūcīgajiem lauksaimniecības apstākļiem – to ierobežo lauksaimniecībā izmantojamās teritorijas platība. “Libānas virtuve nebija tik “asa”, kā biju domājusi. Tajā ir ļoti daudz dārzeņu, augļu, zivju un jūras produktu, taču dzīvnieku izcelsmes produkti tiek lietoti ierobežotos apjomos. Lai vai kā, mājputnu gaļa tiek ēsta daudz biežāk nekā mājdzīvnieku gaļa. Taču, kad libāņi ēd mājdzīvnieku gaļu, tā praktiski vienmēr ir jēra vai aitas gaļa. Šī tauta ļoti bagātīgi lieto arī ķiplokus un olīveļļu – praktiski visos ēdienos var atrast šīs divas sastāvdaļas. Visbiežāk ēdieni ir grillēti, cepti vai sautēti olīveļļā. Kā jau vairumam šī reģiona tautu, arī libāņiem pārtika ir veselīga un dabiska. Tā kā šeit dominē dabas veltes, Libānas virtuvē gatavotie ēdieni ir atkarīgi no gadalaika,” stāsta Libānas viešņa.
Bauda dzīvi, jo nezina,
kas būs rīt
Libāņi tik ļoti mīl dzīvi, ka vienā brīdī viņi var stāstīt savu skumjo dzīvesstāstu, taču nākamajā – dejot. “Pēc bēgļu nometnes apmeklējuma mēs atgriezāmies Beirūtā. Dalībnieki no Eiropas valstīm, redzētā iespaidoti, klusu sēž un pārdomā dzīvi, bet libāņi ieslēdz mūziku skaļāk un… dejo. Tas šķita īpatnēji un izraisīja diskusiju. Vēlāk es sapratu, ka dzīvojot tik tuvu karam, valstī, kurā mana paaudze ir piedzīvojusi bombardēšanu, cilvēki nevar mūžīgi sērot. Libāņi, sīrieši izmanto iespēju katru brīdi baudīt dzīvi, jo nekad taču nevar zināt, kas būs rīt. Viņi ļoti neplāno dzīvi, bet katru dienu izdzīvo, ja tā var teikt, kā pēdējo,” stāsta Ilze.
Fakti par Libānu
• Tuvo Austrumu valsts.
• Parlamentāra republika.
• Platība – 10 452 m2.
• Pēc pēdējām ziņām (Libānā ilgstoši nav bijusi tautas skaitīšana, ko mēdz saistīt ar politiskiem iemesliem) – valstī ir 4,5 miljoni iedzīvotāju.
• Valsts valoda – arābu.
• Robežojas ar Sīriju un Izraēlu, rietumos – Vidusjūra.
• “Libāna” no arābu valodas nozīmē balts vai piens, iespējams, nosaukums saistīts ar sniegotajiem Libānas kalniem.
