To, cik liela un nesavtīga spēj būt mātes mīlestība, laikam īpaši nav vārdos jāraksturo. Tas parasti sievietei ir no dabas dots, bet to, cik šī mīlestība ir svētīta, var apjaust vien sievietes pašas sirds.
To, cik liela un nesavtīga spēj būt mātes mīlestība, laikam īpaši nav vārdos jāraksturo. Tas parasti sievietei ir no dabas dots, bet to, cik šī mīlestība ir svētīta, var apjaust vien sievietes pašas sirds. Kādreiz Latvijā populāro motosportistu, tagad sacensību rīkotāju brāļu Gundara un Maira Levanu mamma Marianna ir laimīga, ka ir audzinājusi dēlus. Viņa ar to lepojas.
Kad Marianna Levane ar vīru pārcēlās uz Api, Gundars un Mairis bija mazi. “Dzīvojām tālu no centra. Kad viņi sāka mācīties skolā, domājām, ar ko viņus aizraut. Tolaik populārs bija teiciens “Gan jau dzīve izmācīs”, taču negribējās, lai ar mūsu dēliem tā notiek,” atceras M.Levane. Dzīvesbiedrs Arvīds bija aizrāvies ar sportu, slēpošanu, strādāja par fizkultūras skolotāju, taču Apē sākumā puikām nebija īsti skaidrs, ar ko nodarboties.
Palīdz slaveni motosportisti
“Vecākais dēls Gundars pusaudža vecumā paziņoja, ka spēlēs ģitāru. Nopirkām ģitāru, kādu laiku dēls to spēlēja, tad izlēma, ka nodarbosies ar fotografēšanu, pats taisīs bildes, taču arī tas bija īslaicīgi,” stāsta Marianna.
Liktenīgi bijis tas, ka A.Levans, organizējot Apē puikām mopēdu sacensības, iepazinās ar slaveno igauņu motobraucēju Leoku dinastiju. Tādējādi Gundars tika pie lietota motocikla un neslēpa, ka ir laimīgākais cilvēks pasaulē.
“Vecākais dēls par vēlu uzsāka motosportista gaitas, taču to darīja ar sirdi un dvēseli. Jaunākajam dēlam Mairim, kas ir piecus gadus jaunāks par brāli, bija vieglāk – viņš sportista gaitas sāka 3.klasē, un tās bija ilgākas,” stāsta M.Levane.
Savieno sportu ar augstskolu
Divu pieaugušu dēlu māte atzīst, ka vecākiem ir jādomā, ar ko bērnus nodarbināt brīvajā laikā un jāpalīdz viņiem nostāties uz pareizā dzīves ceļa.
“Kad dēli absolvēja vidusskolu, likās, ka viņi nodosies sportam un tālāk nemācīsies. Tomēr Gundars un Mairis mūs paklausīja, iestājās augstskolā inženieros un vienlaikus nodarbojās ar sportu. To var apvienot, ja vēlas. Gundars savulaik bija vienīgais motosportists valstī ar augstāko izglītību,” lepojas M.Levane.
Atbalsta mazdēla izvēli
Marianna ar dzīvesbiedru Arvīdu, cik iespējams, atbalstīja dēlu sportiskās gaitas, lai gan motosports ir dārgs sporta veids.
“Nenožēlojam to ne mirkli. Agrāk un tagad “Vaidavas kausa” sacensībās vēroju, kā zēni stāv aiz barjeras. Lasu viņu acīs – puiši sapņo braukt ar motociklu,” saka M.Levane. Kādreiz Marianna devusies līdzi dēliem uz sacensībām, tagad dzīvo līdzi astoņpadsmit gadus vecā mazdēla Raivja izaugsmei motosportā.
“Lai cik tas dīvaini nebūtu, es priecājos, ka mazdēls turpina tradīcijas. Nedomājām, ka viņš būs motosportists. Raivis tā dēļ nedega, taču liels nopelns ir viņa tētim Gundaram tāpat kā manam vīram, dēlus aizraujot ar motosportu. Ja tā nenotiktu, tad dēli nebūtu tādi, kādi viņi ir tagad,” ir pārliecināta M.Levane. Viņa secina, ka sports devis iespēju apceļot pasauli, tas palīdz veidot arī attiecības ar citiem cilvēkiem, atraisa jauniešus un palīdz viņiem kļūt vīrišķīgiem.
Mammu lūdz uz valsi
M.Levane atklāj, ka dēli sacensībās guvuši daudz traumu. “Sportisti, izjūtot savas un redzot citu lielās sāpes, kļūst labestīgāki. Kādreiz, kad nevarēja sazināties ar dēliem sacensību laikā, gaidīju, kad viņi atbrauks mājās. Uztraukums bija līdz tam mirklim, kamēr viņi izkāpa no mašīnas, vai viņiem nekas nekaiš,” saka Marianna.
Marianna atceras, ka skolas sarīkojumos dēli vienmēr uz pirmo valsi aicināja mammu.
“Vēlāk man tā pietrūka. Klasē mācīju zēniem, ka jālūdz dejot ne tikai sava simpātija, bet arī klasesbiedrenes. Dēli neizmantoja, ka esmu skolotāja,” uzsver M.Levane.
Dēli apkārt neklīst
Vecāki dēlus nav audzinājuši sevišķi stingri. “Laikam sports palīdzēja. Viņi neklīda apkārt. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka zēnus ir vieglāk audzināt nekā meitenes, varbūt tāpēc, ka meitu man nav. Šķiet, zēni vieglāk pārdzīvo arī pusaudžu vecumu, viņi ir atklātāki un vairāk uzticas,” saka sieviete, kas ieguvusi trīs mazmeitas.
Marianna domā, ka ar dēliem izveidojušās sirsnīgas attiecības.
“Tās joprojām nav zudušas. Īpaši ar jaunāko dēlu varam atklāti izrunāties. Parasti pret vedeklām dēlu mammas jūt greizsirdību, bet mūsu ģimenē tā nav,” saka M.Levane.
Viņa neesot izjutusi greizsirdību arī pret dēlu draudzenēm. Vidusskolas laikā Mariannas dēli ar mīlas lietām neaizrāvās, viņi draudzējās ar motosportu, tāpēc meitenēm viņu sirdis nebija viegli iekarot.
Svarīgs mammas viedoklis
“Kad jaunākajam dēlam studijas tuvojās finišam, viņš paziņoja, ka Lieldienās mājās ieradīsies ar divām draudzenēm. Interesanti, ka viena bija atturīgāka, ar garu bizi, bet otra – uzreiz gribēja krāsot olas. Mairis man vakarā uzdeva interesantu jautājumu “Kura man labāk patīk?”. Es neatbildēju, bet ar olu krāsotāju dēlam izveidojās nopietnas attiecības. Saprotu un meitenēm varu teikt, ka puišiem nav mazsvarīgas meiteņu kulinārijas prasmes,” prāto M.Levane.
Vecāku misija jābeidz
Viņa nenoliedz, ka ir skumji, ka ar dēliem tik bieži neiznākt tikties, kā gribētos.
“Vecāki izpilda savu misiju, bet bērni ātri izaug. Redzu, kā dēli tagad organizē “Vaidavas kausa” sacensības. Viņi tām atdod visu. Tas ir labi, ka dēli to var darīt, kad paši vairs nesporto,” saka M.Levane.
Marianna apgalvo, ka dēlu dēļ daudz asaru dzīvē nav lējusi un lielas sirdssāpes viņi nav sagādājuši. Bijuši brīži, kad mātes sirdij vajadzēja mācēt piedot, pašai izciest sāpes, kad dēli guvuši traumas. Bez asarām, protams, Marianna nav iztikusi, taču vairāk tās bijušas prieka un laimes asaras par dēlu sasniegumiem.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Marianna Levane
– Dzimtā puse: Bērzpils
– Strādājusi: par ķīmijas un dabaszinību skolotāju Dzērbenē, Alsviķos, bet visilgāk – vairāk nekā 37 gadus – Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā.
– Vaļasprieks: patīk konservēt, lasīt grāmatas par ceļojumiem, dažādām tautām.
– Moto: ar prieku pa dzīvi!
