Alūksniete Māra Kauliņa atklāj, ka nav liela svētku piekritēja. „Man patīk vienkārši, sirsnīgi svētki brīvā gaisotnē, ģimenes lokā. Jaukākā dāvana, par ko vienmēr priecājos, ir ziedi,” viņa saka. Arī ikdienā viņa sevi iepriecina ar ziediem, jo tie dara dzīvi gaišāku, dzīvespriecīgāku. „Kad biju maza, mulsināja tas, ka latviešu tautai 25.marts ir sēru diena, bet man – svētki un vārdadiena. Vēlāk sapratu, ka 25.marts ir jāgodina kā sēru diena, bet tas nevienam neaizliedz apsveikt mani vai man – savas vārdamāsas, kuras pazīstu gana daudz,” saka M.Kauliņa.
Viņa vērtē, ka Māra ir spēcīgs un latvisks vārds. „Tas ir cēls vārds. Priecājos, ka neesmu Mārīte, lai gan ikdienā mani bieži tā uzrunā. Cilvēkiem tā šķiet mīļāk, bet man labāk patīk, ka uzrunā par Māru,” saka M.Kauliņa.
Gunnars Treimanis atzinis, ka „liktenis Mārai dāvina daudz: talantu, vīrieti, spēju saglabāt savu „es”. Māru nekad nevar novirzīt no mērķa” – tam piekrīt arī M.Kauliņa. „Ja ko izplānoju, vienmēr īstenoju: viena vai ar citucilvēku atbalstu. Mans apliecinājums ir darbā. Hipotēku bankā sāku strādāt pirms 11 gadiem, toreiz Alūksnē bijām šaurās telpās – tagad esam izauguši, izpletušies, filiālē strādājam desmit cilvēki. Ir gandarījums, ka esam forša komanda un kopā varam paveikt daudz. Domāju, ka esmu laipna, atsaucīga, sevī ļoti stipra. Sevi novērtēt ir grūti. Manuprāt, latvieši neprot sevi paslavēt – ikdienā tā pietrūkst,” domā Māra.
Lolojums – mazais dēliņš
Viņa vienmēr cenšas būt pozitīvi noskaņota. Jautāta, kā tas izdodas, Māra smaidot atzīst, ka to palīdz izdarīt mazais dēliņš Kristers Marks. Viņam drīz paliks 1,3 gadiņi, viņš ir Kauliņu ģimenes lolojums. Māra neslēpj, ka mazulis devis jaunu piepildījumu dzīvei.
„Lielākais prieks un gandarījums man ir Kristera patiesais un neatkārtojamais smaids. Uzskatu, ka mazuļi ir tādi mazi gudrinieki – viņi paši vislabāk zina, kad nokāpt no mākoņmaliņas pie vecākiem. Reizēm mēs varam daudz ko plānot, bet kāds augstāks spēks izdara citādāk,” saka Māra.
Viņa piekrīt, ka, esot bērna kopšanas atvaļinājumā, sieviete tiek atrauta no ierastās ikdienas. „Kad gāju dekrētā, bankā aktīvi notika kreditēšana, bet tagad ir vairāk jādomā par pretim nākšanu klientiem, par dažādu sarežģījumu risināšanu, lai bezdarba palielināšanās apstākļos viņi varētu aizdevumu atmaksāt,” saka M.Kauliņa.
Vienmēr pozitīvi noskaņota
„Vienmēr uzsveru, ka, vadot kolektīvu, jābūt savaldīgam, līdzsvarotam, mierīgam un pārliecinātam. Arī ģimenē jāprot mierīgi nogludināt asumiņus un jādzīvo ar labestību. Manuprāt, sieviete prot būt māte gan vadošā amatā, gan kā padotā. Labprāt ar bankas darbiniecēm runāju par bērniem, dalāmies pieredzē. Bērni tomēr ir svarīgāki par darbu, tāpēc saprotu, ka arī darba laikā jāatrod brīdis, lai aizvestu bērnu pie ārsta vai izdarītu kaut ko citu bērnam svarīgu un neatliekamu. Mans vecākais dēls ir jau liels, tādēļ biju no šādiem ikdienišķiem gadījumiem attālinājusies. Tagad uz to raugos citādāk. Un jāuzsver – arī par lielajiem bērniem vecākiem ir jārūpējas, jo vecākiem viņi vienmēr būs bērni,” ir pārliecināta M.Kauliņa.
