Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī. Manu tēvu tajā piespieda iesaistīties 1944. gada februārī.
Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī. Manu tēvu tajā piespieda iesaistīties 1944. gada februārī. Nekādas iespējas izvairīties viņam kā ģimenes cilvēkam nebija.
Labi atceros, kā viņš darbnīcā nagloja karavīra mantu lādi un dziedāja toreiz populāro dziesmu ar pārfrāzētu tekstu: “Gaidi mani atkal mājās tad, kad cirvja kātam lapas plauks, ja nenošaus…” Viņam laimējās pārnākt, izdzīvojot gan daudzās kaujās, gan karagūstekņu nometnē. Tagad saprotu, ka vēl vairāk viņam laimējās, ka viņš nodzīvoja pietiekami ilgi, lai pieredzētu Latvijas neatkarības atjaunošanu, un nomira laikus, lai nedzirdētu zaimus, ko tagad spiesti klausīties leģionāri.
Otrais pasaules karš kļuva iespējams pēc 1939. gada augustā noslēgtā Molotova – Rībentropa pakta. Kara sākšanā vienlīdz vainojamas abas līguma slēdzējas valstis: Hitlera vadītā Vācija un Staļina vadītā PSRS. Apstāklis, ka Staļins iebrukumu sāka trīs nedēļas vēlāk, no morālā viedokļa pelna vēl lielāku nosodījumu nekā Hitlera rīcība: Sarkanā armija iegrūda dunci mugurā jau zemē notriektai valstij. Anglijā dzīvojošais krievu izlūks Rezuns (rakstnieka pseidonīms – Suvorovs) daudzkārt atgādinājis, ka Otrā pasaules kara galvenais izraisītājs ir Staļins: viņš izprovocēja un iedrošināja Hitleru, vai, kā saka arī bijušais ASV Valsts sekretārs Henrijs Kisindžers, “atbrīvoja Hitleru no bailēm, ka tam nāksies cīnīties divās frontēs”. Ja Francija un Lielbritānija, kas bija solījušas drošības garantijas Polijai, būtu konsekventas, tām 17. septembrī vajadzēja pieteikt karu Padomju Savienībai.
Nepārmetīsim abām šīm valstīm, ka viņas to nedarīja. Tāpat nepārmetīsim Lielbritānijai un ASV, kas divus gadus vēlāk iesaistīja PSRS prethitleriskajā koalīcijā. Hitlers tām tobrīd bija bīstamāks nekā Staļins.
Ja tomēr ārzemju, arī Lielbritānijas un ASV žurnālisti pēdējos gados sākuši cītīgi uzmanīt Latviju: vai tikai 16. martā Rīgas ielās atkal nesoļos leģionāri un neatdzims fašisms, tad man, leģionāra dēlam, rodas morālas tiesības atbildēt ar pretpārmetumu: arī šo valstu karavīri ir cīnījušies noziedzīgas koalīcijas karapulkos. Cīnījušies kopā ar valsti, kura savās nāves nometnēs turēja (pēc Solžeņicina datiem) 60 miljonus savas valsts iedzīvotāju. Cīnījušies par valsti, kura bija okupējusi Latviju, Lietuvu un Igauniju, atņēmusi teritorijas Rumānijai, Polijai, Somijai. Cīnījušies kopā ar valsti, kura bija izraisījusi pasaulē vēl nepieredzēta apmēra slaktiņu. Redzot, kā ASV vai Kanādā veterāni atzīmē grandiozo Normandijas operāciju, man būtu morālas tiesības kliegt: “Vīri, kaunieties! Tā bija diena, kad jūs palīdzējāt visu Centrāleiropu uz pusgadsimtu iegremdēt komunisma naktī!”
Šos manus apsvērumus neviens ārzemnieks necentīsies saprast un negribēs dzirdēt. Negribēs – jo nevēlēsies sev uzkraut morālo atbildību. Man arī jāatzīst mūsu Nacionālās karavīru biedrības izpratne un stāja. Atsacīšanās no lepnā gājiena Rīgas ielās šiem lepnajiem vīriem nozīmē uzupurēšanos Latvijas labā. Šī rīcība ir tikpat cildināma kā tie varoņdarbi, ko viņi veica kaujas laukā. Šeit izpaužas viņu karavīra gudrība: neļauties bez vajadzības sevi izvilināt no aizsega. Latvijas nelabvēļiem ir vajadzīgs skandāls. Tiem, kas negribētu pieļaut mūsu uzņemšanu NATO, ir vajadzīgs skandāls. Nu šī skandāla, šī leģionāru gājiena nebūs. Nu ir vajadzīgs tādu izprovocēt. Mieru, vīri! Savās mājās mēs lieliski zinām, kas ir kas. Gan pienāks laiks, kad vēsture visus komatus saliks pareizās vietās.
