Pirmdiena, 26. janvāris
Zigurds, Sigurds, Sigvards
weather-icon
+-12° C, vējš 0.89 m/s, Z vēja virziens
Aluksniesiem.lv bloku ikona

Ledus un uguns zemē

Tālu Atlantijas okeānā pie paša polārā loka atrodas Eiropas otrā lielākā sala Īslande – ledus un uguns zeme tāpēc, ka 11800 kvadrātkilometri teritorijas klāj milzīgi ledāji, bet 11000 kvadrātkilometrus aizņem tuksnešaini vulkāniskās lavas lauki. Pilnīgi neapdzīvotā salas vidiene ir plakankalne ar atsevišķām kalnu grēdām un daudziem ledāju klātiem vulkānu konusiem. Īslande ir starp pasaules lielākajiem karsto pazemes avotu jeb geizeru rajoniem. Zemes garozas plaisās magma nonāk tuvu virspusei, sakarsē iežus un pazemes ūdeņus. Ūdens uzvārās un pa plaisām strūklu un tvaiku mākoņu veidā uzšaujas augstu gaisā. Pazemē ūdeņos izšķīst dažādas vielas, piemēram, sēra savienojumi, kas biezos slāņos izgulsnējas geizeru apkārtnē.

Velna putras katli
Īslandē darbojas arī dubļu vulkāni, kas atgādina zilganpelēku burbuļojošu biezputru. Tos dēvē par velna putras katliem. Jau senatnē Īslandes iedzīvotāji karstos ūdeņus izmantojuši veļas mazgāšanai, maizes cepšanai un tajos peldējušies visu gadu. Mūsdienās tos pa caurulēm novada uz pilsētām, kur apsilda ēkas un siltumnīcas. Siltumnīcu saimniecībās audzē ne vien tomātus un gurķus, bet arī tulpes, neļķes, orhidejas, banānus, apelsīnus un citus siltumu mīlošus augus.
Īslandes piekrasti izrobo dziļi fjordi. Augu valsts ir ļoti nabadzīga. Tur aug galvenokārt sūnas, ķērpji, tundras ziedaugi, ogulāji, retāk pundurbērzi.

Pirmie ieradās īru mūki
Pirmie apraksti par Īslandi radušies 8. un 9.gadsimtā, kad uz šo salu devās laivās īru mūki un apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Vēl mūsdienās dienvidu piekrastē saglabājušās šo mītņu paliekas. Pirms 1100 gadiem vikings Floke Vilgedarsons savā laivā šķērsoja vētraino Ziemeļjūru un sasniedza zivīm bagātos Īslandes krastus. Viņam iepatikās klinšainā fjordu izrobotā rietumu piekraste, un piestāja krastā, ko gan vēlāk nožēloja. Iekārtojis mītni līdzpaņemtajiem mājdzīvniekiem, tur viņš pārziemoja, ciešot badu un zaudējot visus mājlopus. Pēc tam atstāja šo vientuļo salu, dodot vārdu Īslande. Mūsdienās apdzīvota salas piekrastes daļa. Lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojas ar zvejniecību un aitkopību. Īslandieši zvejo mencas, siļķes, lašus, krabjus, omārus, vaļus, haizivis. Zivju produktus eksportē uz daudzām pasaules valstīm. Sena nodarbošanās ir arī aitkopība. Aitas ir pieticīgas un izturīgas. Tās gandrīz visu gadu ganās kultivētajās pļavās. Aitas gaļu lieto pārtikā, bet no vilnas ada džemperus. Īslandes zirgi ir nelieli, līdz 135 centimetrus augsti dzīvnieki, līdzīgi ponijiem ar biezām kuplām krēpēm. Tie tiek izmantoti sportā un tūrismā.

Spēks, varenība un troksnis
Diena Īslandē mūs sagaidīja saulaina, vējaina. Devāmies peldēties Zilajā lagūnā ar siltu minerālūdeni, ko piegādā geizeri. Dzirdējām nostāstus par brīnumaino atveseļošanos pēc peldes Zilās lagūnas ūdeņos. Tad braucām uz slaveno Geizeru un tā mazo brāli Strokkuru. Geizeri ar apbrīnojamu precizitāti regulāri (pēc 6 – 8 minūtēm) izšļāc karsta ūdens strūklu no zemes dzīlēm.
Tikām uzaicināti kājām aiziet uz Tingvelliru – seno Īslandes parlamenta tikšanās ieleju, kur tika lasīti un pieņemti likumi, kas vairākus gadsimtus noteica Īslandes dzīvi un padarīja šo zemi par vienu no pirmajām patiesi demokrātiskajām valstīm Eiropā. Netālu ir vieta, kur Amerikas kontinentālā plātne atdalās no Eiropas. Ejot tālāk, mūsu acu priekšā varavīksnes krāsās laistījās Zelta ūdenskritums, kas šo nosaukumu ieguvis skaistuma un iedzeltenās krāsas dēļ. Tam ir spēks, varenība un troksnis.
Apskatījām arī galvaspilsētu Reikjavīku. Īslandietis Ingolfors izvēlējās ciemu un nosauca to par Reikjavīku, kas nozīmē ‘dūmakas līcis’, jo no zemes dažādās vietās šeit izspraucas tvaiki. Ļoti patika modernā baznīca uz pilsētas laukuma, valdības ēka, modernās dzīvojamās mājas, iekoptie parki, līcī skulptūras no metāla, modernas viesnīcas.
Uzbraucām vienā kalnā, no kura pavērās pasakains skats uz dažādu krāsu kalniem, bet vulkāna krāterī mirdzēja sidrabains ūdens. Vēl nonācām pie kūpoša vulkāna, kas dvesa uz mums ar nelielu sēra smaržu. Citā vietā jūsmojām par ūdeni, baltu kā piens. Tas sitās pret ogļmelniem bazalta bluķiem. Tiešām – daba ir visdižākā māksliniece!

Aluksniesiem.lv bloku ikona Komentāri