Jaunannas pagasta “Gorbānos” saimnieko Inetas un Māra Meieru ģimene.
Jaunannas pagasta “Gorbānos” saimnieko Inetas un Māra Meieru ģimene.
Ģimenē aug četri bērni – vecākā meita Diāna pirmo gadu ir Banku augstskolas studente, bet jaunākās atvases – septītklasniece Justīne, sestklasnieks Tālis un otrklasnieks Reinis ik rītu mēro ceļu uz Jaunannas pamatskolu. Ģimenei, kā jau laukos tas ir raksturīgi, pieder zemnieku saimniecība, kas ir galvenais ienākumu avots. Šobrīd saimniecības ganāmpulkā ir 20 slaucamas govis, dažas grūsnas teles un telītes.
“Sākām tāpat kā visi, kam bija viena vai divas govis. Fermu paplašinājām, par pajām nopērkot no kolhoza un ataudzējot ganāmpulku,” laikrakstam stāsta Ineta Meiere.
Grūts laiks bijis, kad ņēmuši kredītu kūts celtniecībai. Vecajā kūtī bijis maz vietas, tad gribējies vēl plašāku. Būvējuši lielāku, lai kūtī varētu izmitināt apmēram divdesmit lopus.
“Tur, kur bija vecā kūts, visu izjaucām. Ierīkojām virtuvi, kur lopiem vārīt ēdienu, un piena māju,” atceras Iveta.
Par saimniecības palielināšanu Meieru ģimene nedomā, jo būvniecība ir dārgs un sarežģīts process, arī zemes tad vajagot vairāk. Vismaz pagaidām viņi nolēmuši apstāties pie tā, ko līdz šim paveikuši, pakāpeniski attīstot saimniecību.
Turpinās kā līdz šim
“Ja zeme laukos ir, tad kaut kas ir jādara. Nevar to aizaudzēt. Katrs laukos izvēlas, ar ko nodarboties – piena lopkopību, graudkopību vai kādu citu novirzienu,” spriež Ineta.
Graudaugus “Gorbānos” šogad audzēja piecpadsmit hektāru platībā. “Šovasar graudaugus pirkām. Ja ir labāka raža, tos nevajag pirkt,” atzīst Meieru ģimene.
Ineta un Māris nolēmuši, ka saimniekošanu turpinās tāpat kā līdz šim, jo jāskolo bērni. Bērni, protams, piedalās lauku darbos un saimniecībā ir galvenie gani.
“Laukos saimniekot ir smagi, tāpēc patiesībā nenovēlu viņiem kādreiz šeit strādāt. Ja arī pašiem par to nav intereses, tas jādara spiesti, tad noteikti to nenovēlu. Protams, no vienas puses būtu patīkami, ka kāds turpinātu mūsu iesākto. Nav jau obligāti jānodarbojas ar lopkopību. Tas varētu būt kāds cits novirziens,” atklāti saka Ineta. Dzīvesbiedrs bilst, ka noteikti tikšot respektēta bērnu izvēle.
Iemācās no vīramātes
Ineta ir valcēniete, taču pamazām apguvusi lauku darbos nepieciešamās iemaņas. “Par to esmu pateicīga vīramātei, kas man daudzko iemācīja,” stāsta Ineta. Savulaik viņa absolvējusi Smiltenes sovhoztehnikumu, kur apguvusi pārtikas tehnologa specialitāti. Darba gaitas 1982.gadā viņu atvedušas uz Alūksnes rajonu. Līdz pat kolhozu likvidācijai Ineta strādājusi ēdnīcā, audzinājusi bērnus, bet vīrs Māris Jaunannā, kas ir viņa dzimtā puse, strādājis par traktoristu. Kad jautāju, vai Ineta nenožēlo, ka no pilsētnieces kļuvusi par laucinieci, viņa atbild ar pretjautājumu.
“Kāda gan šodien ir liela izvēle? Ja būtu kāds darba piedāvājums, tad tas noteikti būtu tālu no mājām vai jāmaina dzīvesvieta. Kad bijām jau nopietni sākuši saimniekot, bija iespēja strādāt, taču atalgojums neatbilda darba slodzei, tāpēc palikām pie iesāktā. Kaimiņu bērni ir braukuši uz Īriju strādāt. Katrs cīnās, kā var. Ja vecākiem nav līdzekļu, tad uzņēmīgākie bērni paši meklē iespējas,” spriež Ineta.
Grib slaukt piena vadā
Viņa domā, ka sava vērtība esot tam, ka darbs ir mājās un ka paši ir sev saimnieki. “Lielā darba sezona sākas pavasarī, lopbarība ir jāiesēj, jāizaudzē un jānovāc,” spriež Meieri.
Tehnika saimniecībā ir padomju gadu, pirkta par pajām un savu laiku nokalpojusi. Siena savākšanai ir nepieciešamā tehnika, tikai rulonu sagatavošanai izmanto maksas pakalpojumus.
“Esam nokavējuši ar projektu rakstīšanu. Būtu vajadzīgs jauns traktors. Lai arī govju skaits nav tik liels, tomēr vajadzīga slaukšana piena vadā,” ir pārliecināti saimnieki. Meieri spriež, ka ar šādu saimniecību iznākot tikai iztikšanai, peļņu gūt nevarot.
Parasti mēdz nogaidīt
“Galvenā problēma, kā jau visiem zemniekiem, ir līdzekļu trūkums. Kredītus neņemam, jo nav drošas pārliecības, ka spēsim tos atdot. Mēs esam tādi nogaidītāji. Vispirms paskatāmies, kā citiem klāsies, dažkārt ar to arī zaudējam,” apgalvo Ineta. Tomēr šo gadu saimnieki vērtē kā labu, jo ieguvuši no tā, ka pienam paaugstināta cena. Saimniecība nodod ekstra klases pienu akciju sabiedrībai “Valmieras piens”, saņemot 16 santīmus par litru.
“Aktīvajā ganību sezonā mums bija grūti sasniegt noteiktos rādītājus. Ja tie ir zemāki, tad arī samaksa ir mazāka. Ir zemnieki, kas saka, ka prasības ir augstas, tāpēc izvēlas citus piena savācējus. Viegli nav, taču tās var izpildīt,” apstiprina zemniece.
Šovasar saimniecībā iegādājuši krūmgriezēju, neko vērienīgāku šogad nav pirkuši. Pirms diviem gadiem nopirkuši piena dzēsētāju – baseinu. Pirms tam pienu glabājuši kannās, taču tas bijis smagi.
Ir skaists sapnis
“Gorbānos” saimnieko trīs paaudzes, arī Māra mamma. Joprojām nepiepildīts ģimenes sapnis ir jaunas mājas celtniecība, kurai ielikti pamati.
“Veco verandu nojaucām. Laikam māju nāksies uz kādu laiku iekonservēt. Divus gadus viss ir apstājies,” apgalvo Māris. Ģimene spriež, ka lēnām, taču noteikti izdosies sasniegt iecerēto mērķi.
“Visādi mums iet, taču esam optimisti. Reizēm ir tādi brīži, kad rokas nolaižas, taču tad jāsāk domāt, ka ir bijis vēl sliktāk,” domā Ineta. Meieru ģimenes bērniem attieksme pret saimniekošanu laukos ir atšķirīga, lai gan visi ir palīgi darbos un katram ir savi pienākumi.
