Liepniete 66 gadus vecā Dzidra Kolotiļina nav pieradusi sēdēt mierā, viņai ir neliela piemājas saimniecība, par ko rūpēties. Viņa saimnieko viena, ir pietiekami enerģiska un nesūkstās, ka klājas grūti.
Liepniete 66 gadus vecā Dzidra Kolotiļina nav pieradusi sēdēt mierā, viņai ir neliela piemājas saimniecība, par ko rūpēties. Viņa saimnieko viena, ir pietiekami enerģiska un nesūkstās, ka klājas grūti.
Dz.Kolotiļina izaudzinājusi četrus bērnus, viņai ir astoņi mazbērni. No trīspadsmit gadu vecuma Dz.Kolotiļina sākusi strādāt lopkopībā.
“Mamma uzņēmās kopt kolhoza zirgus, tad pārgājām uz govīm. Ģimenē biju vecākais bērns, tāpēc mani nekur mācīties nelaida. Vajadzēja, kas strādā,” stāsta Dz.Kolotiļina.
Kupravā skolā Dzidra mācījusies tikai septiņas klases. Katru rītu septiņus kilometrus kājām mērojusi ceļu uz skolu. “Vēlējos mācīties par dārznieci. Patika puķkopība, taču nekas neiznāca. Vecmamma raudāja, lai neejot projām, lai brālis un māsa mācās,” atceras Dz.Kolotiļina. Kad izgājusi pie vīra, kopusi saimniecības teļus, strādājusi fermā par aizvietotāju.
Palīgu darbos nav
“Kādi šogad labi kartupeļi! Vairāk nekā tonnu nolasīju, pie mājām vēl jālasa,” stāsta viņa. Saimniece atklāj, ka šovasar bijis grūti sarūpēt sienu.
“Nebija, kas palīdz atvest mājās, tāpēc tas sapuva. Skābsiena ruļļi ir sarūpēti, taču bērni gāja pārgājienā un vienu rulli saplēsa. Jātaisa vaļā. Varbūt govis ēdīs, taču desmit lati pagalam,” skumji secina viņa.
Desmit gadus saimniecībā ganījusi un slaukusi govis, septiņpadsmit gadus nostrādājusi Liepnas slimnīcā, no tās devusies pelnītā atpūtā. Slimnīcā bijusi pavāre, veļas pārzine, sanitāre. Vēlāk beigusi kvalifikācijas kursus un ieguvusi jaunākās medmāsas kvalifikāciju. 1979.gadā nopelnījusi pirmo vietu rajona konkursā “Saturieties, sanitāres!”.
Dz.Kolotiļina prot jebkuru darbu. “Jaunībā ballēs mūziku spēlēju – akordeonu, tā saucamo gromku,” stāsta viņa. Varētu vēl tagad uzspēlēt, taču pirksti neklausa, jo nav trenēti šādai nodarbei.
Baznīca ir izklaide
Dzidra priecājas, ka abas meitas izmācījušās par pavārēm, strādā Rīgā. “Iznāk man arī uz Rīgu aizbraukt, vedekla mani palaiž. Nav jau tā, ka laukos vien dzīvoju,” stāsta Dzidra.
Jau sešus gadus viņa veic Liepnas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieces pienākumus. Ar īpašām emocijām viņa stāsta par luterāņu baznīcas 21.sinodi, kas šovasar notika Rīgā. Viņa apmeklējusi visas pēdējās četras sinodes pēc kārtas, tur apspriesti baznīcas likumi. “Baznīca man ir kā hobijs, izklaide. Satieku cilvēkus un mācos no viņiem. Daudz ko dzīvē vēl var mācīties, jo – mūžu dzīvo, mūžu mācies,” spriež Dzidra.
Ir saimniece daudzos godos
Viņa lepojas, ka ieguvusi 45 medaļas kāzās, kurās gājusi par saimnieci.
“Tagad kāzas vairs nerīko. Astoņdesmitajos gados divas reizes mēnesī bija jāveic saimnieces pienākumi. Balvu rajonā, Grundzālē, Murjāņos, Alūksnē vairākus godus esmu rīkojusi. Cik pensionāru ballēs un jubilejās galdus esmu klājusi, pat saskaitīt nevar,” atceras liepniete.
Viņa ir pārliecināta, ka dzīvē visa kā pietiek – gan priecīgu brīžu, gan bēdu. Visādi prieki esot bijuši. Vislielākais prieks ir par mazbērniem. Smagos dzīves brīžos Dzidra lasa avīzes un žurnālus.
“Brīvu laiku vienmēr var atrast, arī laukos. Govis tagad ganīsies, bet es iešu mājās, zāli sapļaušu, pabarošu bullīti, cūkām izvārīšu ēdienu, tad izslaukšu govis un būšu brīva,” dienas kārtību atklāj Dzidra.
Seriālus viņa neskatās, galvenās ir ziņu pārraides. Dz.Kolotiļina prot jokot, jo uzskata, ka humors atnākot tādās reizēs, kad tas ir vajadzīgs.
