Ilzenes pagasta uzņēmējs Gundars Melecis šomēnes atvēris pārtikas preču veikalu Zeltiņos, kas ir otrais viņam piederošās zemnieku saimniecības “Grantskalni” veikals.
Ilzenes pagasta uzņēmējs Gundars Melecis šomēnes atvēris pārtikas preču veikalu Zeltiņos, kas ir otrais viņam piederošās zemnieku saimniecības “Grantskalni” veikals.
Ar tirdzniecību G.Melecis nodarbojas kopš 2000.gada, kad atvēra pirmo veikalu Ilzenē. Ilgi prātojis par tā atvēršanu Ilzenē, taču vajadzējis kaut ko darīt, jo darba mežniecībā vairs neesot bijis. G.Melecis uzskata, ka sākums neesot bijis grūts, lai gan nav bijis nekādas pieredzes tirdzniecībā. Biznesa uzsākšanai kredītu neesot ņēmis.
“Citi varbūt domā, ka, nodarbojoties ar tirdzniecību, var iegūt peļņu, taču patiesībā var nopelnīt tikai iztikšanai,” laikrakstam stāsta G.Melecis. Dažkārt pircēji neesot apmierināti, ka produktu cenas ir augstas un atšķiras no citiem veikaliem kaut vai par pāris santīmiem. “Taču ir produkti, kas te ir lētāki nekā lielveikalos. Es nevaru diktēt noteikumus preču piegādātājiem. Man jābūt pateicīgam, ka ir tādi, kas neatsakās vest preci pa zemes ceļu uz lauku veikaliem,” apgalvo G.Melecis. Pircēji neizprot, ka līdz ar elektrības tarifu palielināšanos sadārdzinās arī produktu cenas.
“Domāju, ka Ilzenē esmu nostabilizējis biznesu un savu vietu ieņēmis. Pozitīvi ir tas, ka veikalu telpas nav jāīrē,” atzīst uzņēmējs.
Viņš vienu brīdi apsvēris ideju piedāvāt ilzeniešiem autoveikala pakalpojumus, tomēr izlēmis atvērt veikalu Zeltiņos. Nodarbošanās ar tirdzniecību ir Meleču ģimenes bizness, tajā iesaistījusies arī Gundara sieva Gundega. Viņa nolēmusi apgūt zināšanas grāmatvedībā, lai šajā jomā nevajadzētu izmantot citu palīdzību. Viņš bilst, ka abos veikalos strādā Meleču ģimenes radinieki. Tas esot liels ieguvums – ikdienā strādāt kopā ar cilvēkiem, kuriem var uzticēties.
“Esmu dzimis Ilzenē, zināmā mērā – pagasta patriots. Nevēlos iet no šejienes projām un citur meklēt laimi, lai gan iespēja bija. Sieva ir rīdziniece, taču arī viņa nevēlas mainīt dzīvi laukos pret pilsētu,” uzsver G.Melecis.
Darbojoties uzņēmējdarbībā, nākoties aizmirst, ko nozīmē brīvdienas. “Ja nebūtu ģimenes un bērnu, tad droši vien ar biznesu nenodarbotos,” secina G.Melecis. Konkurence viņu neuztrauc, to pieņem kā pašsaprotamu lietu, ka līdztekus pagastā darbojas vēl kāds neliels veikals. Ietekmē arī tas, ka pagastos cilvēkiem ir zemāka pirktspēja nekā pilsētā. “Laukos cilvēki, kas cits citu pazīst, nez kāpēc iedomājas, ka preci veikalā var saņemt uz parāda, ja dotajā brīdī naudas nav. Grūti atteikt, taču arī man ir jānorēķinās par precēm noteiktajā termiņā,” bilst G.Melecis.
