Bija uzziedējis! Mirklis… vēl neizplaucis pumpurs, neaizdegta svece, tikai gaismas stars uz tava un mana sliekšņa. Ēnu rotaļa, nojausmas, noslēpums pirkstgalos un nepateiktajā. Klusē, nesaki neko, neaizbaidi!
Bet sākumā bija ceļš. Caur aizaugušiem dārziem, rudens lietavām un dziļām, neizbrienamām kupenām. Caur tumsā grimstošiem solījumiem un vārām, tikko uzplaukušām cerībām – ceļš pie sevis. Nu vēl mazliet! Pasniedz roku pretī neizjustajam, pastiepies uz neizplaukušā pumpura pusi, noskūpsti gaismu! Atver dvēseles durvis un redzi, sajūti, kā gaisma to piepilda! Neklausies rūgtās pieredzes vārdos, šoreiz tā nebūs tava padomdevēja. Pieredze vienmēr nostāsies ceļā starp tevi un sapni, brīdinās, aizrādīs, pamācīs. Piekrītu, nav jau viņa tā sliktākā ceļabiedre, bet tikai ne šoreiz. Ja septiņreiz mērīsi, līdz griešanai tā arī netiksi. Un pumpurs… pumpurs novītīs neizplaucis.
Un tad manā ceļā parādījies tu. Kā gaismas stars naktī bez zvaigznēm. Kā vējā trīcoša sveces liesma, kuru sargājot pirkstos iedzeļ sāpe. Kā punkts beidzot sagaidītā teikuma beigās.
Solis kļuva raitāks, apmaldīties vairs nebija iespējams. Kaut kas bija noticis… Tajā īsajā laika sprīdī, kas šķīra manu un tavu elpu, atkāpās bailes, šaubas, neticība. Gaismas stars pāršķēla nakti, bez vilcināšanās griezdams biezās, sulīgās šķēlēs laimes klaipu. Bez apdomas, bez vairākkārtējas piemērīšanas, bez atļaujas prasīšanas…
Viss bija pavisam vienkārši. Savas esības, dzīvotgribas un dzīvošanas mirklis.
— Ilze Zilbere
