Tikai pavisam mazu spraudziņu tu pavēri sava nama ārdurvīm, uz kurām bija rakstīts: “Nepiederošiem ieeja aizliegta!” Kā taupīdams vārdus, tu klusā balsī stāstīji par savām ilgām pēc mīlestības un aicināji mani ienākt…
Tikai pavisam mazu spraudziņu tu pavēri sava nama ārdurvīm, uz kurām bija rakstīts: “Nepiederošiem ieeja aizliegta!” Kā taupīdams vārdus, tu klusā balsī stāstīji par savām ilgām pēc mīlestības un aicināji mani ienākt…
Īsu brīdi mīņājos tavu durvju priekšā, līdz pussolīti paspērusi, sapratu – par maz… Par maz laika un vārdu, par maz uzticēšanās un atnākšanas, lai tava nama durvis man droši ļautu ienākt.
Bet tava balss aicinoši vilināja: “Nāc, sasildies…”
Ko gan tu vēlies? Lai pastumju tevi malā un pati uzņemos atbildību par kāpšanu pāri slieksnim? Lai iestiegu pie durvīm noklātajā vēl nepateiktajā un noklusētajā? Lai manas kājas sapinas sateigtajā un prāts apmulst apsolītajā?
Es tomēr izvēlos pagaidīt līdz varēšu palūgt tevi pašu: “Ļauj ienākt man tavās domās.
