Jaunalūksnes pagasta “Vecputrenē” dzīvo Sāra un Ilmārs Zaksi.
Jaunalūksnes pagasta “Vecputrenē” dzīvo Sāra un Ilmārs Zaksi. Nedēļas lielāko daļu viņi pavada Rīgā, kur Ilmāram ir uzņēmums “Zakss”. Viņš iepērk kokmateriālus no visas Latvijas un transportē tos uz Angliju.
Arī Alūksnē deviņus gadus viņam pieder kokapstrādes uzņēmums “Zakss”, kur tiek nodarbināti 50 cilvēki. Ilmārs ir no tiem latviešiem, kas daudzus gadus ir pavadījis bēgļu gaitās, bet nu atgriezies, lai paliktu un strādātu.
Pirms aizbraukšanas no Latvijas I. Zakss ar ģimeni dzīvoja Kalncempjos. “Kāpēc atgriežoties izvēlējos dzīvot Jaunalūksnes pagastā? Pirms deviņiem gadiem man radās doma izveidot zāģētavu Alūksnē, jo šis rajons robežojas ar Krieviju. Ja pēc gadiem attīstītos tirdzniecība, es būtu pirmais uz robežas. Manas māsas vīram Harijam Nestoram arī Jaunalūksnē ir māja. Reiz, kad mēs ar sievu pie viņa ciemojāmies, es viņai teicu: “Klau, varbūt pārceļamies uz šejieni! Te ir tik skaista daba.” Tā mēs nokļuvām Jaunalūksnē,” atceras I. Zakss.
Biznesā jāprot noturēties
I. Zakss atzīst, ka bizness sokas veiksmīgi. “Ja man veicas biznesā, es varu ieguldīt līdzekļus pilsētas un rajona attīstībā. Esmu saticis cilvēkus, kas man palīdz un uz kuriem varu paļauties, piemēram, Jaunalūksnes pagasta padomes priekšsēdētāju Benitu Jušvajevu. Pateicoties viņai, par daudzām lietām varu teikt – darīts!” uzsver uzņēmējs. Viņš domā, ka darboties biznesā mūsdienās nav viegli. “Ja esi biznesā, tad jāspēj savu vietu saglabāt. Nevajag raust naudu kvantuma dēļ. Pietiek, ja pats vari dzīvot un palīdzēt citiem. Salīdzinot ar 90.gadu sākumu, Latvijā cenas ir palielinājušās, bet tirgus noiets Anglijā krities. Ceru, ka spēšu Alūksnes rajonā apvienot visus mazos kokzāģētavas uzņēmumus vienā, jo tas būtu izdevīgāk un ļautu uzņēmējiem taupīt laiku un līdzekļus. Pašlaik katrs uzņēmums strādā patstāvīgi, jo tā cer gūt lielāku peļņu. Šodien viņi saražoto produkciju nodod vienā vietā, bet rīt jau citā. Tā uz priekšu tikt nevar. Latvijā vēl var darīt daudz lielu lietu,” domā uzņēmējs. Viņš uzskata, ka Latvija ar katru dienu kļūst arvien skaistāka.
Mācās runāt latviski
Visvairāk laika Ilmārs un Sāra pavada Jūrmalā. Sāra apmeklē latviešu valodas kursus, un reizēm ir tā, ka laikā, kad viņai pašai ir stunda, pasniedzēja liek Sārai mācīt angļu valodu latviešiem. “Sāra ir no Dienvidāfrikas. Mēs satikāmies kādā Anglijas skolā. Iemīlējām viens otru un apprecējāmies. Pārceļoties uz Latviju, vietējos lielu interesi un apbrīnu izraisīja Sāras tumšā ādas krāsa, bet viņa pie tā ir pieradusi,” stāsta I. Zakss. Sāra atzīst, ka dienas viņai ir ļoti aizņemtas. “Latviešu valoda nav viegla, bet es mācos. Eju kursos, gatavoju mājas darbus, un jāpaspēj arī mājas solis. Sākumā mulsināja Latvijas lielie, zaļie koki. Šeit ir brīnišķīgi saulrieti un debesis, kas katru dienu ir citādākas! Bija nepierasti, ka tirgū viss ir svaigs. Ja ledusskapī ieliek Latvijas un Anglijas kāpostu, Latvijas kāposts sāks augt, bet Anglijas kāposts sabojājas. Tirgū ir tik laipni un draudzīgi cilvēki, ka reizēm es pārbraucu mājās ar pilnu grozu vajadzīgā, neatverot naudas maku,” sajūsminās Sāra.
Jūtas kā mājās
Pašlaik viņi vēl labiekārto “Vecputrenes” mājas. “Beja ir ļoti skaista! Man patīk braukt pa krūmiem aizaugušiem ceļiem uz savu lauku māju. Nesen uzbērām jaunu ceļu, uzlikām mājas norādi ceļa malā un uzcēlām saunu,” stāsta I.Zakss. Arī Sāra atzīst, ka viņai patīk Latvijā.
“Latvija ir skaista valsts. Man patīk Beja un simtgadīgā Bejas pamatskola. Te ir ļoti, ļoti skaista daba,” domā Sāra. Ilmārs stāsta, ka Sārai rūp bērni un viņu izglītība. “Sāras vecāki bija ārsti. Viņi strādāja Pasaules veselības organizācijā un brauca pa vairākām valstīm. Šajos braucienos bieži devās līdzi arī Sāra, un tur skolas bija tādas pašas kā Bejā – senlaicīgas koka ēkas. Tāpēc, ienākot Bejas pamatskolā, viņa jutās kā mājās,” komentē I. Zakss.
Lai apprecētos, jānogalina lauva
Sārai un Ilmāram ir kopīgs vaļasprieks – rotaļu lauvu kolekcionēšana. “Sāra ir Zulu princese. Tur ir tradīcija: ja vīrietis grib izredzēto precēt, tad viņam vispirms ir jāpierāda sava vīrišķība un jānogalina lauva. Tā kā es gribēju lūgt Sāras roku, arī man to vajadzēja darīt, bet kurš un kurā vietā mūsdienās iet lauvu medībās? Es izdomāju, ka var no situācijas iziet ar viltu. Veikalā redzēju skaistu lauvu – rotaļlietu, nopirku to un uzdāvināju Sāras vecākiem. Lauva ir lauva un, lai iegūtu meitu, nebija teikts, ka tā nevar būt rotaļlieta. Viņiem bija mani jāpieņem, un nevarēja vairāk meitu liegt, jo lauvu es biju “nomedījis”. Tāds bija mūsu kolekcijas pirmsākums. Visur, kur braucām, pirkām lauvas kolekcijai un ņēmām līdzi jau esošās. Bija azarts meklēt.
Latvijā Sārai radās doma, ka kolekciju varētu uzdāvināt bērniem. Viņai bija svarīgi, lai lauvas nonāk tur, kur tās mīlētu. Tā mūsu lauvas nonāca Alūksnes pilsētas Sociālās palīdzības centrā. No pirmās lauvas gan nešķīrāmies. Tā ir ar mums,” atceras I. Zakss.
Atpakaļ sauca sirdsbalss
“Es varēju palikt dzīvot Anglijā, bet sirdsbalss sauca atpakaļ uz Latviju, jo es nekad neesmu bijis anglis. Daudzi iegūst Anglijas pilsonību un saka: “Es esmu anglis.” Es tā nevarēju, jo esmu latvietis. Sākumā man bija grūti, jo, braucot uz šejieni, biju iedomājies, ka te viss ir tāpat kā Anglijā, bet tā nebija. Es nevaru šeit dzīvot kā agrāk un domāju, ka to nemaz nevajag, bet tagad es mācos pierast,” stāsta I. Zakss. Sāra uzsver, ka viņa gribētu palīdzēt Bejas pamatskolai un varētu uzdāvināt grāmatas angļu valodā, lai veicinātu svešvalodas apguvi. Viņu interesē arī sports un sporta nodarbības skolā.
“Izbrīnu izraisa tas, ka Latvijā ir mājturības stundas meitenēm, kur viņas tiek gatavotas dzīvei. Domāju, ka tas ir ļoti labi, jo Anglijā tā nav,” saka Sāra. Bejas pamatskolai Ilmārs Zakss palīdzējis jau vairākkārt. Šoruden uzcēla jaunu tualeti, uzdāvināja bērniem volejbola tīklu. Viņi nenoliedz iespēju, ka varētu kļūt par skolas krustvecākiem.
