Svešās varas, kas laikmeta griežos postīja, laupīja un pakļāva iznīcībai Latvijas zemi un tautu, panāca vien to, ka liela daļa latviešu, lai izdzīvotu un izvairītos no bojāejas Sibīrijas nāves nometnēs.
Svešās varas, kas laikmeta griežos postīja, laupīja un pakļāva iznīcībai Latvijas zemi un tautu, panāca vien to, ka liela daļa latviešu, lai izdzīvotu un izvairītos no bojāejas Sibīrijas nāves nometnēs, bija spiesti pamest savu Dzimteni un meklēt patvērumu citās zemēs.
Par to, ka latviešiem svešumā neklājas slikti, liecina daudzu cilvēku dzīvesstāsti.
Ir pienācis laiks uzzināt vairāk par saviem novadniekiem, kas dažādu apstākļu dēļ nonākuši svešumā. Viens no tādiem veiksmes cilvēkiem ir arī Eižens Šmits, kas 25 gadu vecumā nokļuva Austrālijā un dzīvo tur joprojām.
Ir vecākais dēls ģimenē
E.Šmits par savu dzīvi stāsta: “Esmu dzimis 1923.gada 8.jūlijā Gaujienas (tagad Virešu) pagasta “Priežupjos” lauksaimnieku Bertas un Jūlija Šmitu ģimenē kā pirmais dēls. Mana māte Berta Zosens dzimusi Lejasciema pagasta “Sprūšos”. Vectēvs Pēteris Šmits bija precējis Jēkaba Bokas meitu Annu no kaimiņu mājām “Šķiņķiem”.
Mēs ģimenē bijām trīs bērni: brālis Helmūts (miris 2001.gadā), māsa Tamāra (dzīvo Smiltenē) un es.
Skolas gaitas sāku Augšgaujas pamatskolā. Pēc tās absolvēšanas iestājos Gaujienas ģimnāzijā, kur mācījos tikai gadu, jo mātes ilgstošās slimības dēļ nācās mācības uz laiku pārtraukt. 1940.gada nogalē un 1941.gada pirmajā pusē strādāju par mācekli Smiltenes patērētāju biedrības veikalos – sāku Gaujienā, beidzu Virešos. 1941.gada rudenī iestājos Viļa Olava komercskolā Rīgā, jo mani interesēja komerczinības. Arī šoreiz skola bija jāatstāj bez absolvēšanas apliecības, jo 1943.gadā mani iesauca latviešu leģionā ar dienesta vietu Rīgā. Mani iedalīja jaundibinātās 15.divīzijas štābā. Rīgā uzturējāmies līdz novembrim, kad bija jādodas uz austrumu fronti, kur karojām līdz 1944.gada jūlijam.
Dzīvo un strādā Vācijā
Vienība bija stipri cietusi cīņās, to izformēja, daļu no divīzijas pievienojot cīnītājiem Kurzemē, daļu nosūtot uz Vāciju. Starp otrajiem biju arī es.
Karš mūsu divīzijai beidzās 1945.gada 5.maijā, kad padevāmies amerikāņu armijas gūstā. No gūsta mani atbrīvoja 1945.gada novembrī. Karavīru rindās biju divus gadus. Esmu pateicīgs Dievam, ka tas šajā laikā ir stāvējis klāt, jo mana veselība netika skarta.
Pēc kara trīs gadus dzīvoju Vācijā. Atgriezties Dzimtenē un pavadīt daudzus gadus Sibīrijā nebija vēlēšanās.
1946.gadā iestājos darbā angļu militārajā pārvaldē, kur nostrādāju gandrīz divus gadus. Šis darbs man palīdzēja apgūt angļu valodu. Strādājot Vācijā, iegādājos lietotu vieglo automašīnu, ar ko no darba brīvajā laikā pārvadāju latviešu māksliniekus no vienas koncertvietas uz otru. Pēc kara bija grūtības iegādāties degvielu, par ko reiz ieminējos nejauši satiktiem dienesta biedriem. Viņi bija priecīgi man izpalīdzēt. No sirds pateicīgs būdams, devos ceļā. Tālu netiku, jo mašīnai sabojājās motors. Izrādījās, ka draugi aiz pārskatīšanās ielējuši mašīnā aviācijas degvielu. Tā beidzās mana mākslinieku vadāšanas karjera.
Apstākļi nelutināja
1947.gadā sākās izceļošana no karā sagrautās Vācijas uz citām zemēm. No vairākām iespējām izvēlējos Austrāliju, jo uz to mani pamudināja kāds Austrālijas armijas virsnieks, stāstot, ka Austrālijā trūkst strādnieku un ir lielas iespējas darba izvēles ziņā.
Austrālijā ierados 1948.gada decembrī, Ziemassvētkus pavadot ieceļotāju nometnē. Pēc emigrācijas noteikumiem bija jāpieņem darbs, ko uz diviem gadiem piedāvāja darba pārvalde. Piedāvājumu bija daudz.
Izvēlējos darbu tuksnesī Austrālijas vidienē, kur būvēja raķešu izmēģināšanas staciju. Bez komerczinībām mani interesēja arī tehnika, tāpēc tuksnesī strādāju par dīzeļu mehāniķi. Šajā amatā samērā īsā laikā guvu panākumus, jo pratu angļu valodu. Dzīves apstākļi Austrālijā mūs nelutināja: dzīvojām teltīs, strādājām 40 grādu karstumā, bet par to saņēmām divas reizes lielāku algu nekā pilsētā strādājošie, kā arī brīvu uzturu.
Svešumā atrod līgavu
Tuksnesī dzīvodams, draudzējos ar latviešu meiteni Veroniku no Adelaides. Pēc divu gadu darba pārcēlos uz Adelaidi, kur 1950.gadā nosvinējām kāzas. Par iekrāto naudu nopirkām māju, kur dzīvojam vēl tagad.
Adelaidē strādāju uzņēmumā “Civil Engineering un Construkction Co”. Mans pirmais uzdevums bija salabot zemes racēju, kas uzņēmuma īpašniekam bija sagādājis lielus izdevumus, jo neviens nevarēja atrast vainu. Laime man atkal stāvēja blakus – kļūmi atradu pirmajā stundā.
Tolaik Austrālijā bija liels darba roku un kvalificētu speciālistu trūkums dažādās nozarēs. Uzņēmuma īpašnieks, redzēdams mana darba rezultātus, reiz ieminējās, vai es negribētu iestāties tehnoloģijas institūta vakara nodaļā, lai apgūtu dažāda veida zemes darbu vadību, kā arī citas lietas, kas saistītas ar šo profesiju. Pēc ilgām pārdomām piekritu priekšlikumam.
Pagāja pieci nopietna darba un mācību gadi. Saņēmu diplomu ar civilinženiera grādu. Gadu ritumā esmu bijis daudzu darbu vadītājs: būvējām dzelzceļus, šosejas, lidlaukus, tiltus un citus objektus, kur bija liels personāls un mehanizācija miljoniem dolāru vērtībā.
Izaudzina trīs bērnus
Šajā uzņēmumā nostrādāju 32 gadus. Kopumā pie zemes pārvietošanas darbiem esmu nostrādājis 38 gadus līdz aiziešanai pensijā 65 gadu vecumā. Ir liels gandarījums, atceroties vērienīgos darbus, ko esmu veicis Austrālijas valsts labā.
Pensijas gadi nepaiet bezdarbībā. Esmu iesaistīts daudzos sabiedriskos pasākumos gan latviešu, gan austrāliešu vidē. Mūsu pilsētas latviešu sabiedriskā dzīve ir ļoti aktīva. Mēs turamies kopā un nezaudējam latvietību.
Vairākas reizes ar kundzi esam ciemojušies Latvijā, jo nevar aizmirst vietu, kur mājo senču gars, kur gūti pirmie iespaidi par pasauli un ir saknes.
Ar dzīvesbiedri Veroniku esam izaudzinājuši un izskolojuši trīs bērnus.
Dēls ir būvinženieris un vada savu uzņēmumu Adelaidē. Vecākā meita ir skaitļošanas speciāliste. Viņa dzīvo un strādā Sidnejā. Jaunākā meita ir arhitekte ar otru grādu pilsētas plānošanā. Viņai ir savs plānošanas birojs Sidnejā. Abas meitas dzīvo 1400 kilometru attālumā no mums, jo tur ir lielākas darba iespējas. Varam lepoties ar pieciem mazbērniem: diviem zēniem un trim meitenēm.
Pagājušajā gadā ģimenes un draugu lokā ar Veroniku atzīmējām Zelta kāzu jubileju. Atskatoties uz Austrālijā nodzīvotajiem 53 gadiem varu teikt: “Paldies tev, Austrālijas zeme, par visu, ko esi man devusi! Tu neesi pievīlusi mūsu izvēli.”
Ir mūža biedrs
Tāds ir E.Šmita dzīvesstāsts. Varu pastāstīt, ko mūsu novadnieks kautrības dēļ ir noklusējis, ko par viņu rakstīja Valdemārs Mežaks laikrakstā “Brīvā Latvija” (Nr. 31, 1998.gada 15.-21.augusts) par godu E.Šmita 75. dzimšanas dienai. Citēju: “…Eižens Šmits ir Daugavas Vanagu (DV) aktīvs dalībnieks, kurš kopš 1954.gada darbojas DV Adelaides nodaļā. Vadījis DV nama pārbūves darbus no 1974. līdz 1975.gadam. 12 gadus darbojies nodaļas valdē, lasījis referātus un rakstus par DV Adelaides nodaļas dzīvi un darbu, bijis DV vīru kora “Daugava” vecākais un aktīvi tajā darbojies. E. Šmits ir atbalstījis gaidu un skautu mītnes “Mežezers” iekārtošanu un apbalvots ar skautu speciālo medaļu. Viņš ir arī Austrālijas latviešu izglītības centra “Dzintari” rīcības komitejas tehniskais padomnieks Adelaidē. Deviņus gadus bijis latviešu kooperatīva “Tālava” valdes loceklis un 15 gadus darbojies latviešu katoļu biedrības valdē. Par nenogurstošu un izcilu darbu E. Šmits apbalvots ar vairākiem atzinības rakstiem un DV zelta nozīmi. Viņš ir DV mūža biedrs.”
Novēlēsim arī mēs, lai novadniekam Eiženam Šmitam laba veselība un pietiek spēka turpināt iesākto darbošanos latvietības stiprināšanā tālajā Austrālijas kontinentā!
