Pirmdien būs 16.marts – Leģionāru atceres diena. Ministru prezidente Laimdota Straujuma paziņojusi, ka neviens no ministriem pie Brīvības pieminekļa nedosies – viņai par to nemaz neesot bažu, jo visi esot piekrituši to nedarīt. Viņa norāda, ka valstī kopējā karavīru atceres diena esot 11.novembrī un katrs, kurš vēlas godināt kritušos karavīrus 16.martā, varot doties uz Lestenes kapiem. “Ministru piedalīšanās pasākumos, kas varētu izraisīt provokācijas, nebūs,” paudusi L.Straujuma.
Par 16.martu diskusijas ir katru gadu. Šobrīd Latvija ir Eiropas Savienības padomes prezidējošā valsts, tādēļ vēl jo vairāk tas viss norāda uz to, ka primāri domā, kā Latvija izskatīsies starptautiski un ko par mums padomās citi. Skumji, ka šādi tiek pagriezts datums, kad latviešu karavīri ne jau savas gribas pēc bija kļuvuši par leģionāriem un devās kaujā. Tagad dzīvojam brīvā Latvijā, bet pie savas valsts simbola – Brīvības pieminekļa – neļaujam iet cilvēkiem pēc brīvas gribas. Bet tiem, kas var izraisīt L.Straujumas pieminētās provokācijas, izrādās, mūsu valstī ir lielāks spēks nekā sirmajiem leģionāriem, viņu radiniekiem un pārstāvošajām organizācijām. Vēsturi nevar mainīt, bet godāt tos, kuri reiz cīnījās, ir mūsu pienākums. Aizliegt ministriem iet pie Brīvības pieminekļa, manuprāt, ir nepareizi. Katrs amats uzliek pienākumus, bet ne šādus. Leģionāri ir mūsu tautas daļa, kas ar katru dienu sarūk. Viņi nav pelnījuši katru gadu piedzīvot šādu pazemojumu. Lai gan 16.marts valstī nav oficiāla piemiņas diena, šis datums ir viņu sirdīs – to neizdzēsīs nekas. Ļoti sāp arī tas, ka Latvijā pastāv tādas organizācijas kā, piemēram, Latvijas Antinacistiskā komiteja, kas katru gadu izmanto 16.martu, lai kurinātu naidu, sagrozītu vēstures faktus. Un latvieši to katru gadu pacieš, bet – kāpēc? Un Eiropas Parlamentā Latviju pārstāv tādi deputāti kā Tatjana Ždanoka. Medijos izskan, ka viņas līdzdibinātā organizācija saņēmusi naudu no Krievijas 16.marta provokāciju rīkošanai Latvijā, viņa pati gan to noliedz.
Nesen man bija saruna ar kādu alūksnieti, kurš cita starpā stāstīja arī to, kā uz Igauniju braucis pie ārsta. Abiem sarunas aizvirzījušās ne tikai par veselības jautājumiem, bet arī par politiku. Igauņu ārsts atzinis, ka latvieši jau padomju laikos esot daudz cītīgāk nekā igauņi klanījušies padomju varai, tagad to pašu darot attiecībā pret Eiropas Savienību. Kad alūksnietis iebildis, ka arī igauņi ir šajā savienībā un uz viņiem arī attiecas tie paši noteikumi, ārsts atteicis, ka vajagot klausīt, bet nedaudz – pārējo darīt pa savam, ko igauņi arī ievērojot. Latviešiem šāda mugurkaula pietrūkst… ◆
