Kamēr alūksnietis Intars Dambis pēc ātruma rekorda uzstādīšanas gatavojas nākamajam posmam Pasaules kausa izcīņā bobslejā, otrs bobslejists no Alūksnes – Raitis Teteris – Teterovskis kolēģa panākumiem līdzi var sekot tikai ar televīzijas starpniecību, jo šobrīd aktīvajās sporta gaitās tiek ieturēta pauze un viņš atrodas Latvijā. „Naudas nav,” Raitis lakoniski nosaka, skaidrojot, kāpēc viņam tāpat kā citiem Eiropas kausa izcīņas dalībniekiem sezona pēc dažiem aizvadītajiem posmiem beigusies pāragri. Tiesa, neplānoto atpūtu Raitis izmanto, darot to, kas iepriekš intensīvā sacensību grafika dēļ bijis liegts. Laiks tiek pavadīts gan esot kopā ar draugiem, gan piedaloties rajona čempionātā basketbolā, gan arī turpinot studijas Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā, kur sacensību dēļ jau divas reizes nācies ņemt akadēmiskos atvaļinājumus.
No vieglatlēta par bobslejistu
Tieši studējot Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā, jaunietis nolēmis izmēģināt savus spēkus bobslejā. Lai gan tobrīd viņa lauciņš bijusi vieglatlētika, kurā savulaik sācis trenēties Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skolā pie trenera Ilgvara Vaska, gūto traumu dēļ puisis nonācis pie secinājuma, ka šajā lauciņā kā labam sportistam viņam tālākā virzība liegta. Rezultātā dzimusi ideja par spēku izmēģināšanu bobslejā, kurā, pēc paša teiktā, galvenokārt iesaistās bijušie vieglatlēti. „Bobslejā visu nosaka vieglatlētikā gūtās iemaņas,” apgalvo Raitis. „Ja būsi ātrs skrējējs, tad spēku vienmēr varēs pielikt klāt.”
Savus nodomus viņš īstenojis otrā studiju gada pavasarī, kad uz bobslejistu atlases testiem devies kopā ar vairākiem citiem kursabiedriem. Šiem testiem sekojušas vasaras nometnes, pēc kurām, pateicoties uzrādītajiem rezultātiem, Raitis iekļuvis Latvijas bobslejistu izlasē kā stūmējs. „Ja tobrīd jaunieši vēl varējuši pretendēt uz pilotu vietām, izmēģinot savus spēkus gan boba stumšanā, gan vadīšanā, tad tagad vairs pie tik plašām iespējām nevarot tikt – pilotu pietiekot, bet tiek meklēti stūmēji, uz kuru vietām ar katru gadu piesakās arvien kuplāks pretendentu pulciņš.
Konkurenci uztver kā dzinuli
Jautāts, vai strauji pieaugošā konkurence viņu nebaida, Raitis to vērtē pozitīvi, jo konkurence esot labs dzinulis. Par līdz šim augstākajiem sasniegumiem viņš uzskata iegūto 7.vietu Pasaules junioru čempionātā, kā arī iekļūšanu starp godalgoto vietu ieguvējiem atsevišķos Eiropas Kausa posmos. Lai gan šajās sacensībās rezultāti nav tik blīvi kā Pasaules Kausa ekipāžu vidū, arī tur esot ko pacīnīties, jo ikviens Eiropas Kausa dalībnieks varot droši pretendēt uz iekļūšanu Pasaules Kausa posmu labāko piecpadsmitniekā.
Pagaidām gan sportists nav uzstādījis sev konkrētu latiņu, ko gribētu sasniegt nākotnē. „Redzēt Sočus (2014.gada Ziemas Olimpisko spēļu norises vieta – I.B.) – tas varētu būt vienīgais,” spriež Raitis. Lai papildinātu savu panākumu klāstu, viņš smejas, ka priekšā esot vēl vismaz divi gadi. Kaut arī bobslejista karjera robežojas ar 30 gadu limitu, puisis atklāj, ka uzturēt sevi formā ar katru gadu paliekot arvien grūtāk. „It kā man šobrīd ir tikai 24 gadi un tajā pašā Pasaules Junioru čempionātā var startēt līdz 26 gadu vecumam, taču fiziskās formas uzturēšana nav tik vienkārša – tas prasa arvien lielāku piepūli,” atklāj Raitis.
Vasara – nopietnākais treniņu laiks
Stāstot par treniņiem, jaunietis uzsver, ka bobslejistiem nozīmīgākais gatavošanās laiks ir vasara. Pēc sezonas beigām viņi atpūšas tikai mēnesi, lai, sākot no aprīļa līdz pat rudenim, laiku pavadītu ik pēc pāris nedēļām rīkotās treniņnometnēs. Viņiem esot tāpat kā ar to teicienu – kamanas taisa vasarā, lai ziemā varētu braukt. Sezonas laikā treniņiem laika neatliekot, jo, tiklīdz esi nostartējis vienās sacensībās, tā nākamajā dienā jādodas uz nākamajām. Varbūt dažiem liekas: nu, kas tad tur ir – nobrauc pārdesmit sekundes un viss, taču uztrenēt sevi tā, lai tu tās dažas sekundes varētu nobraukt mēnesi no vietas – tas ir ļoti grūti.
Lai gan vasara ir nopietnākais treniņu laiks, viņš atklāj, ka tie ir ļoti nogurdinoši ne tik daudz fiziskā, cik psiholoģiskā ziņā – bieži zūdot pārliecība, kam un kāpēc ir jātrenējas, jo rezultātu varot redzēt tikai tad, kad sākusies aktīvā sezona. Tiesa, psiholoģisks spiediens nereti tiek izjusts arī sezonas gaitā. „Ir ļoti grūti dzīvot kopā vairāk nekā mēnesi ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, taču izvēles nav,” apgalvo bobslejists.
Svarīgas ir izaugsmes
iespējas
Kas visvairāk pietrūkst, atrodoties prom no mājām? „Draugi un pašam savs stūrītis,” pēc ilgāka pārdomu brīža nosaka Raitis, smejoties piebilstot, ka viņa drēbju skapis ceļojumos ir tikai soma. Aktīvās ceļošanas dēļ zudusi arī māju sajūta, par privāto dzīvi nemaz nerunājot. „Tās mums pa īstam nevienam laikam nav,” viņš saka. Esot Latvijā, viņš iespēju robežās cenšas atbraukt pie vecākiem uz Alūksni, kas šobrīd, iespējams, esot vienīgā vieta, kur var justies kā savās mājās. Tiesa, jautāts, vai nākotnē pieļauj iespēju, ka, pēc aktīvo sporta gaitu beigšanas, viņš varētu atgriezties Alūksnē jau kā treneris vai sporta skolotājs, puisis kategoriski iebilst – lai gan izsisties uz augšu Rīgā esot grūti, Alūksnē viņš neredz izaugsmes iespējas.
Tajā pašā laikā Raitis priecātos, ja arī Alūksnē paliktu kaut kas no viņa darba. Iespējams, šo sajūtu vadīts viņš iesaistījies vietējā čempionātā basketbolā, kur spēlē kopā ar draugiem komandā „Zelta balodis”. Komandu spēles viņam vispār esot tuvas. Bez basketbola Raitis labprāt spēlē arī futbolu un volejbolu, jo, kā atzīst, tieši ar komandu spēlēm parasti sākoties treniņi vasaras treniņnometnēs. „Komandu spēles ir lietderīgas ne tikai priekš iesildīšanās. Tajās uzmanība jāvelta savstarpējai saspēlei, komandas darbam kopīga mērķa labā, kas bobslejā ir svarīgi tieši četrinieku ekipāžām.”
