Par īstām ģimenēm, to priekiem un bēdām, centieniem uzlabot ģimenes dzīvi, aptverot visu – sākot no bērnu audzināšanas līdz pat attiecībām ar laulātā drauga radiem, stāsta amerikāņu psihologa Deivida Nīvena grāmata “100 laimīgas ģimenes noslēpumi”.
Par īstām ģimenēm, to priekiem un bēdām, centieniem uzlabot ģimenes dzīvi, aptverot visu – sākot no bērnu audzināšanas līdz pat attiecībām ar laulātā drauga radiem, stāsta amerikāņu psihologa Deivida Nīvena grāmata “100 laimīgas ģimenes noslēpumi”.
Katrs no simts šīs grāmatas aprakstiem ir pamatots ar psihologu un citu zinātnieku – ģimenes dzīves pētnieku – atziņām un papildināts ar padomu un atbilstošu piemēru.
Ģimene jūs pārveido
Katrs no mums ir personība, un katram ir savs pašvērtējums. Uzsākot kopdzīvi ar otru cilvēku, lai dzīvotu saskanīgu dzīvi, sevi nākas mainīt. Tas nebūt nenozīmē, ka jūsu personība zaudē savu vienreizību – tas nozīmē tikai to, ka daļa no jums ir jūsu ģimene. Vissīkākās nianses ietekmē bērna piedzimšana.
“Vīrieši, kuri uzskata, ka bērni ir viņu personības daļa, iespējams, jūtas emocionāli spēcīgāki un ir divreiz atsaucīgāki bērnu vajadzībām. Maz ticams, ka viņi kādreiz varētu būt rupji vai vienaldzīgi pret saviem bērniem,” lasām grāmatā.
Ticiet sev, lai
palīdzētu ģimenei
Daudzi ir pārliecināti, ka ģimenes dzīvē ieguldītās pūles atmaksājas un ka viss būs labi, turpretī citi baidās, ka tā var neizdoties. Tāpēc svarīgi ir saskatīt visu labo savas ģimenes dzīvē.
Būt labiem vecākiem nav nekas sarežģīts. Pamatlikums ir šāds: esiet mīlošs, saprotošs un mierinošs, esiet visur klāt.
“Cilvēki, kas sev tic, iespējams, ir par 62 % pārliecinātāki, ka nākotnē viņu ģimenē viss būs kārtībā, neraugoties uz grūtībām, ar kādām viņi varētu sastapties.”
Neko neslēpiet no savas ģimenes
Ir reizes, kad vēlamies kaut ko mainīt savā dzīvē, iedomājamies, ka visdrošāk to īstenot slepenībā, un pārējiem paziņot par paveikto tad, kad viss būs īstenots. Šī ideja it kā mazina riska sajūtu, kā arī neveiksmes gadījumā neviens neuzzinās par neveiksmēm.
Tomēr šāds domāšanas veids rada problēmas – ja, sargājoties no neveiksmes, savus centienus turēsim slepenībā, visticamāk, mums arī neveiksies. Ģimenes atbalsts un uzmanība palīdzēs koncentrēties mērķim.
Uzklausiet nenosodot
Kad jums stāsta kaut ko apbēdinošu, vai tiešām ieklausāties sacītajā? Vai spējat saklausīt runātāja patiesās izjūtas? Vai varbūt gaidāt, kad jums tiks dota iespēja oponēt, izrādīt sarūgtinājumu vai arī runāt par sevi?
Bez sarūgtinājumiem ģimenes dzīve nav iedomājama. Tomēr vilšanās iemesls bieži vien ir daudzkārt nenozīmīgāks par veidu, kā tas tiek uztverts. Cieņpilna samierināšanās ar sarūgtinājuma iemeslu nemaina mīlestību, un tā nenozīmē, ka esat mainījis savu nostāju.
“Aptuveni astoņi cilvēki no desmit nelabprāt dalās sarūgtinošos jaunumos ar savas ģimenes locekļiem, jo raizējas par viņu reakciju.”
Lai vajadzības un vēlmes sakristu
Vienmēr pastāv atšķirība starp vajadzībām un vēlmēm, un bieži vien uzvar tieši pēdējās. Ilgākā laika posmā tas var būt kaitīgi. Tā var notikt arī ģimenē – kad vajadzētu atbalstīt ģimenes locekļus, bet vispirms gribas domāt par sevi. Šo problēmu var atrisināt, necenšoties vienmēr noliegt savas vēlmes, bet paaugstinot vajadzību vērtību savās acīs. Ar laiku, panākot līdzsvaru starp nepieciešamo un vēlamo, gandarījums par dzīvi augs.
“Cilvēki, kuri domā, ka pienākums pret ģimenes locekļiem un viņu pašu vēlmes nav viens un tas pats, iespējams, būs par
15 % apmierinātāki ar ģimenes dzīvi par tiem, kuri nekādu atšķirību šeit nesaskata.”
Izrādiet savu mīlestību
Visbiežāk šķiet, ka tie, kurus mīlam, par to zina. Un citādāk nemaz nevarētu būt, jo mēs taču pret viņiem jūtam mīlestību.
Tomēr autors iesaka – pat ja jūsu mīlestība pašiem šķiet acīmredzama, ģimenei par to tomēr ir jādzird. Pat tad, ja esat pārliecināts, ka tuvinieki zina, ko domājat un jūtat, un tāpēc nav vajadzības nemitīgi atkārtot, ka viņus mīlat. Šaubas var rasties pat tad, ja tās nav pamatotas. Ja jūsu jūtas tiks izrādītas, viņi par tām pārliecināsies no jauna.
“Cilvēki jūtas par 47 % tuvāki tam ģimenes loceklim, kurš bieži izrāda savu pieķeršanos, nevis tam, kurš to dara reti.”
Greizsirdība ir neapzināta
Gadās, ka kāds ģimenē jūtas mazāk mīlēts un uzdod sev un citiem līdzīgus jautājumus – kāpēc vecāki nemīl mani tā kā manu māsu, kāpēc bērni mani nemīl tik ļoti, kā savu tēvu… Tas notiek tāpēc, ka cilvēciskas būtnes visu laiku neapzināti sacenšas, pat ja situācija to neprasa – nemitīgi apšauba savu vietu starp citiem un uztraucas par pastāvēšanu. Kamēr neizdodas tikt galā ar šīm izjūtām, svarīgi ir mēģināt tās pazīt – tā ir nepazināta drošība, kam nav nekāda sakara ar īstenību.
Neļaujiet sliktajam ņemt virsroku
Ja ģimeni pārņem dusmas un vilšanās, ir gandrīz neizbēgami, ka tās var kļūt vēl lielākas. Kad kāds jūtas sarūgtināts, viņš bieži uzvedas tā, lai visi redzētu, cik viņš ir nelaimīgs. Agresīva reakcija uz šādu uzvedību savukārt izraisa vēl lielākas dusmas. Ja kāds jūsu tuvinieks ir dusmīgs, necentieties vienkārši apturēt viņa dusmas, bet mēģiniet atrast problēmas sakni, citādi arī pašam var gadīties nonākt šo negatīvo emociju un izturēšanās virpulī.
“Psihologi ir novērojuši, ka ģimenes locekļi, kuri dusmojas cits uz citu, sešas reizes biežāk var radīt konfliktsituācijas arī citā vidē nekā tie, kas nogaida, kamēr sākotnējās dusmas pāriet (pieļaujot, ka domstarpības vienā jautājumā radīs vēl vairāk problēmu citos).”
Ierodies laikā
Ierasties tad, kad esat apsolījis, kādam var likties visai maznozīmīgi. Neņemot vērā tikšanās svarīgumu, ierašanās laikā liecina par pieklājību un apzinīgumu, un tas nozīmē, ka jūs spējat pildīt savus solījumus un jums tas ir svarīgi.
Vudijs Alens reiz teicis: “Ierašanās laikā jau garantē 90 % veiksmes.”
“Ģimenēs pieaug tendence kavēties. Tas nozīmē, ka vairums ģimenes locekļu kavē bieži, citi – retāk. Tie, kuriem ir nosliece bieži kavēt, iespējams, par 23 % neapzinīgāk izturas pret saviem pienākumiem un ir par 9 % neapmierinātāki ar dzīvi.”
Jūsu skatījums būs atšķirīgs
Domstarpības ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa, un neviens nav vainojams, ka domas un uzskati atšķiras. Protams, daudz vienkāršāk būtu, ja dzīvesbiedrs, bērni vai vecāki saprastu, ka taisnība ir tev. Cilvēkiem vienkārši ir dažādi viedokļi – to, ko viņi redz un domā, nenosaka apzināta izvēle, tas notiek neapzināti. Viedokļu dažādība pastāvēs vienmēr. Svarīgi ir nereaģēt uz to ar vilšanos vai dusmām, bet cienīt citu viedokli, jo vienīgi tā var sagaidīt arī cieņu pret savējo.
Daļa iespējamo domstarpību, kas varētu rasties ar ģimenes locekļiem, ir vienkārša nesaprašanās par to, ko jūs redzat. Aizvainojums aug, ja jūtat, ka citi nesaskata to, ko redzat jūs, ja pārējie nepiekrīt jūsu viedoklim.
“Ģimenēs pārsvarā sastopama ne tikai uzskatu dažādība, bet arī dažādi viedokļi par ģimeni. Kad tika lūgts raksturot tuvību un saskaņu ģimenē, 40 % laulāto un 52 % vecāku un bērnu sniedza atšķirīgas atbildes.”
Dusmas ir jāsavalda
Strīds it kā nav nekas neparasts, ne arī kaitīgs. Atklātība un godīgums vienmēr veicina dažādu domstarpību rašanos. Tikai slikti, ka daudziem cilvēkiem trūkst spējas strīda laikā sevi savaldīt. Bļaušana, kliegšana, dažādu lietu mētāšana ir ne tikai neefektīva, bet tā var arī pārējos iebiedēt un ķildu pārvērst nopietnā sadursme.
Svarīgi ir strīda karstumā saglabāt vēsu prātu. Ja dusmas ir pārāk lielas, pareizāk būtu atrast attaisnojumu prombūtnei un atgriezties tad, kad atkal varēsiet sevi kontrolēt.
Necentieties par katru cenu palikt kopā
Kad laulātie konflikta ceļā skaidro attiecības, vissvarīgākā ir ģimenes drošība. Nav vērts turpināt laulības dzīvi, ja sāp ne tikai laulātiem draugiem, bet visiem ģimenes locekļiem. Dzīvojot šķirti, cilvēki no neveiksmīgajām attiecībām atgūsies daudz vieglāk nekā tas būtu noticis pēc ilgstošas neizdošanās.
“Ilgtermiņa pētījumi atklāj, ka astoņi no desmit bērniem, kuri regulāri pieredz vecāku laulības konfliktus, cieš no baiļu sindroma un zemas pašapziņas. Šīs problēmas sarūk par 44 %, ja mazinās arī konfliktu biežums vai arī, ja vecāki šķiras.”
Esi, kāds esi
Daži cilvēki izjūt vajadzību būt tādiem, kādiem, viņuprāt, tiem vajadzētu būt, nevis tādiem, kādi viņi ir patiesībā. Viņi it kā kļūst par aktieriem pašu ģimenē, spēlējot lomu, kas radīta, lai izdabātu pārējo cerībām un vajadzībām. Diemžēl šīs lomas spēlēšana, liek slēpt savu patieso būtību. Lielāku labumu ģimene gūtu, saņemot patiesas, godīgas un atklātas izjūtas.
“Vecāki, kuri pret saviem bērniem ir pēc iespējas atklātāki un godīgāki, biežāk stāsta par sevi un savām izjūtām, savos pēcnācējos vieš par 31 % spēcīgāku pārliecību par saikni ar vecākiem, kā arī par 17 % palielina varbūtību, ka bērniem būs pozitīvs pašnovērtējums.”
Nepiekrītiet cits citam, taču neesiet ienaidnieki
Kādu cilvēku jūs labāk izvēlētos sev blakus – kādu, kurš vienmēr jums piekrīt vai arī cilvēku, ar kuru ir viegli sarunāties arī tad, kad neesat vienisprātis? Pirmais var vispār nepastāvēt, bet, pat ja tāds arī pastāvētu, viņš nebūtu sevišķi interesants vai noderīgs. Otrais, izkopjot jūsu spēju pieņemt arī atšķirīgu viedokli, palīdzēs tikt galā ar jebkuru dzīves situāciju.
Dažādie dzīvesstāsti māca vēl daudz ko – ka attieksmei pret savas ģimenes locekļiem vajadzētu būt tādai pašai, kā jūs izturētos pret draugiem; ka viens uzticamas ģimenes veidotājspēks ir arī dzīve bez divkosības; katru dienu bērnam ir jāizjūt, ka ģimene viņu pieņem bez jebkādiem nosacījumiem; lai piedotu, ir vajadzīgs kas vairāk par atvainošanos; svarīgi ir uzturēt ģimenes tradīcijas; ne vienmēr viss ir jādara kopā; vienmēr ir izvēles iespējas; meklējiet sirds siltumu.
