Bezdelīgu bērni ilgi ligzdā sēž. Bet tad pēkšņi vienā straujā spārnu vēzienā viņi prom ir un sāk savu dzīvi.
Bezdelīgu bērni ilgi ligzdā sēž. Bet tad pēkšņi vienā straujā spārnu vēzienā viņi prom ir un sāk savu dzīvi. Spārnus lidojumam vingrina arī skolu beidzēji. Cik stipri tie būs, verot citu mācību iestāžu vai darbavietu durvis?
Liekas, ka pašlaik būtiskāks šķiet jautājums par izlaiduma balli. No ģimenes budžeta tai vajadzīga prāva summa. Ja pirkti vienkārši apģērbi un kurpes, ko varēs valkāt vēl tad, kad izlaiduma rozes būs novītušas, vajadzīgs apmēram
100 latu. Šajā summā ir arī nauda frizūrai, ziediem, dāvanām skolotājiem un ballei. Vai mazpilsētās ir daudz vecāku, kam tas ir nieks? Bet nevienam jaunietim negribas būt “sliktākam vai neglītākam”. Tas ir saprotams, un tomēr satrauc tendence vērtēt tikai pēc ārējā – kam bija neparastāka, modernāka frizūra, garāks šķēlums vai caurspīdīgāka kleita. Gluži kā šajā ziedonī, kad viss zied reizē, absolventi cenšas izskatīties pieauguši.
Bet pēc gadiem gribēsies atgriezties skolā, apsēsties solā ar baltu lenti matos un atcerēties. Mātes skatās fotogrāfijās, kur absolventes ir gaišās blūzēs vai kleitās, tēvi lepojas tumšos uzvalkos, atkal jūt vīstošo bērzu meiju un ziedu tvanu skolas zālē. Jā, varbūt tā ir nostalģija, bet nevar noliegt – tāds notikums viņiem bija vienreizējs un neatkārtojams. Katram dzīves posmam ir sava burvība, bērnība un jaunība ir skaista vienkāršībā un dabiskumā. Ja izlaidums ir, beidzot katru bērnudārza grupu, klasi un skolu, tad gribot negribot zūd tā nozīmība. Turklāt pamatskolas un arī vidējās mācību iestādes beigšana jauniešiem vēl neko nesola – ne labi apmaksātu darbu, ne laimīgu dzīvi. Ir tikai atvieglojuma sajūta, ka eksāmeni aiz muguras, un priecīgs satraukums jaucas ar skumjām par šķiršanos no klasesbiedriem. Bet visam pāri ir cerība vai varbūt ticība, ka viss būs labi par spīti neziņai.
Pirmie patstāvīgie soļi var radīt arī vilšanos, jo vienmēr kāds izrādīsies zinošāks, pārliecinātāks vai nekaunīgāks. Tad ir svarīgi prast izvērtēt sevi, apzināties, kā trūkst mērķa sasniegšanai. Ja izlaidumā klases audzinātāja ir devusi katram audzēknim precīzu raksturojumu, to izdarīt nav grūti. Manuprāt, tā ir vērtīgākā skolas ceļamaize. Katrs esam tik liels vai mazs, cik mūsos ir mīlestības un sirds gudrības. Tās nosaka cilvēka iekšējo būtību, viņa dzīves vērtības. Bet zināšanas apgūstam visu mūžu, un nekad to nevar būt par daudz. Pamata vai vidējā izglītība ir tikai pirmais pakāpiens, kura pakājē ziedu klēpjus vajadzētu likt tad, kad kalnā kāpējs sasniedzis virsotni. Bet pirmo prieku var radīt arī margrietiņu smaids.
