Pagājušā gada nogalē devos izklaides braucienā uz kaimiņvalsti. Ceļš bija garš, un, tā kā sen nebiju bijusi Igaunijā, sēžot automašīnā blakussēdētāja sēdeklī, vēroju dabu. Daudz esam diskutējuši arī par to, ka, pārbraucot Latvijas – Igaunijas robežu, jūtamies pārsteigti par kvalitatīvo ceļu klājumu. Igauņi sen jau to var, mēs – nē. Taču šoreiz man “iekrita acīs” arī kaimiņvalstī izbūvētie veloceliņi. Pie mums pilsētās tie ir visai nosacīti, parasti velobraucējiem iedalīta tikai kāda daļa gājēju ietves, kas atzīmēta ar citas krāsas līniju, vai arī pavisam neliela brauktuves mala. Ietves klātas ar bruģakmeni, kas, domāju, nav ērts braukšanai ar velosipēdu, igauņiem paralēli ceļam ved gludi noasfaltēta tumši melna līnija. Kādēļ tā? Kādēļ mūsu kaimiņi veloceliņu klājumam izmanto asfaltu, bet mēs liekam bruģi, nu prātoju jau skaļi. Mans līdzbraucējs izsaka savu versiju – bruģim ir ilgāks kalpošanas mūžs, iespējams, tādēļ. Es gan viņam steidzīgi oponēju, jo tūlīt atmiņā ataust nobirzusī bruģa virskārta tepat Alūksnē, Helēnas ielas galā netālu no pagrieziena kalnā uz Apes ielas mājām.
Pārbraucot mājās, man šī doma tomēr neliek mieru, tādēļ, papētot dziļāk, saprotu, ka mūsdienās visplašāk gājēju celiņos patiešām izmanto betona bruģakmeni. Šāds bruģis kalpo ļoti ilgi, lai gan piemērots nelielām slodzēm. Arī priekšrocību bruģim ir daudz – grunts svārstību dēļ tā segumā neveidojas plaisas, sakarstot bruģis neizdala kaitīgu vielu tvaikus, bruģa ieklāšanai nav nepieciešama lieljaudas celtniecības tehnika un galu galā – bruģis liecina par saimnieka labo gaumi.
Asfaltbetonam tomēr ir vairāk trūkumu. Pārvietoties pa to noteikti ir ērtāk, bet lietojot tajā rodas plaisas un rises, iespējama seguma viļņošanās un stumšanās, arī svīšana un nodilums, bedres, izdrupumi un cits. Tātad šoreiz es nebiju objektīva, izdarot secinājumus, paļaujoties vien uz acij tīkamo ainavu…
Šogad pirmo reizi Latvijā Nacionālās attīstības plānā iekļauts priekšlikums par veloinfrastruktūras attīstību, tai paredzot aptuveni 23 miljonus eiro, jo pēc Satiksmes ministrijas pasūtījuma pērnā gada nogalē veiktais pētījums atklāja, ka 9% Latvijā strādājošo iedzīvotāju velosipēdu izmanto, lai nokļūtu darbā, 8% – lai dotos iepirkties vai saņemtu kādus pakalpojumus, 11% – lai atpūstos vai izklaidētos, bet 15% – pats brauciens ir atpūta un izklaide. Lai top bruģētie veloceliņi Latvijā!
