Garlībs Merķelis iezīmēdams Latvijas senvēstures 13.gadsimta sākumu, par Jāņu vakara nozīmi izsakās: “Ko nespēka pilnais vecums vai sirgšana saistīja pie būdas, tas likās pats sev miris, jo Līgo svētki bija vainags visam gadam.”.
Garlībs Merķelis 1802.gadā literārajā leģendā “Vanems Imanta”, iezīmēdams Latvijas senvēstures 13.gadsimta sākumu, par Jāņu vakara nozīmi izsakās: “Ko nespēka pilnais vecums vai sirgšana saistīja pie būdas, tas likās pats sev miris, jo Līgo svētki bija vainags visam gadam.”
Arī 21.gadsimta latvietim ir dzīva šī sajūta. Tieši Jāņos mēs atskārstam, ka esam dabas bērni, mūsu mīļās, izpostītās Latvijas bērni. Tieši Jāņos mēs tīri fiziski sajūtam, ka visa dzīvā radība saņem spēkus, uzplaukst neparastā krāšņumā un dāsni dalās ar mums. Mēs jūtamies vienoti – Dievs, daba, cilvēks. Tā ir varena vienotība , kuru nespēj izārdīt nekādas svešas ideoloģijas. Jāņudziesmas, skanēdamas pār laukiem un pļavām, ir mūsu zemes skaidrā valoda. Vārds “līgo” līvu valodā nozīmē “lai top!”. Katra līgotne ir kā maza buramgaismiņa, kas, laikā un vietā nodziedāta, nes milzu svētību.
“Līgo” izteic arī virzību uz augšu un leju. Šo kustību varam attiecināt tiklab uz saules līgošanos, kā arī uz auglības nodrošināšanas rituāliem. Jāņiem, kas cieši savijušies ar tautas dzīvi un domāšanu, sevišķi lielas pārmaiņas nācies pārdzīvot 20.gadsimtā. Latvijai bija jāpārcieš lielie sabiedriskie un politiskie satricinājumi – 1905.gada revolūcija, divi pasaules kari, 1940.gada notikumi, staļiniskais terors, lielas daļas latviešu emigrācija, zemnieku kolektivizācija, turklāt izdarot uz viņiem spiedienu, masu deportācijas, milzīgi tautas dzīvā spēka, arī daudzu lielisku tautas seno tradīciju zinātāju un glabātāju zaudējumi, Jāņu tiešas vajāšanas viļņi, sevišķi laikā no 1961. līdz 1965.gadam. Tomēr Jāņi arī šajos apstākļos ir pastāvējuši, tie dzīvi vēl šobaltdien.
Dievs, dod mums šogad ielīgot un nolīgot Jāņus līdz pat Pēteriem!
