Gerta Sprukule un Juris Miķelis Ozoliņš dzīvo Šļukuma “Alejās” jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Viņu dārzs ir iekopts ilgāka laika gaitā, un ziedu stādi bieži vien iegūti nejauši.
“Kad mēs uz šejieni atnācām, šeit bija džungļi! Bija tikai sētiņa, un mums vajadzēja to iekārtot, lai mazbērniem būtu kur skraidīt. Mēs apmeklējam puķu draugu saietus, kur arī iegādājamies dažādus stādus. Ar kaimiņieni Modru mēs visu laiku maināmies ar stādiem, tādēļ manā puķu dobē ir arī tādi ziedi, kuriem es pat nezinu nosaukumu. Parasti nosaukumi ir jāpieraksta uz lapiņas, bet, ja aizmirstas, tad jau vairs nevar vēlāk atcerēties,” atzīst Gerta.
Iedvesmu smeļas internetā
Dārza iekopšanā nevienam nekas neesot jādala, jo katram esot savas intereses. Gertai ļoti patīk akmeņi un japāņu dārzi. “Es tik pasaku Jurim, kuru akmeni man vajag, un viņš man palīdz to nogādāt līdz dārzam un “iestādīt”. Katram akmenim ir savs raksts, sava faktūra, un mani tas ļoti interesē,” saka Gerta. Viņa ir gandarīta arī par iegādātajām dzeltenajām ūdensrozēm, kuras gaida uzziedam piemājas dīķī. Tās atvestas no Mārupes. Gertas vēlme ir iegādāties arī parūkkoku. “Pirmo reizi to redzēju botāniskajā dārzā, un man tas tā iepatikās! Puķu draugu saietā vienreiz redzēju mazu stādiņu, taču mani no pirkšanas atrunāja, sakot, ka tas nosalšot. Bet es to tik un tā kādreiz noteikti iegādāšos,” teic Gerta. Juris saka, ka viņš gan neesot tik izvēlīgs puķu stādu iegādē. “Man ir tikai divu veidu puķes – pujenes un flokši,” saka Juris.
Gerta un Juris iedvesmu savam piemājas dārziņam smeļas ne tikai ar puķkopību saistītos žurnālos un citu cilvēku dārziņos, bet arī internetā. “Ierakstām “youtube.com” tās puķes nosaukumu, kura mūs interesē, un tad skatāmies video gan par ziediem, gan dārzu iekopšanu,” stāsta Juris.
Jurim ir zelta rokas, viņš ir uzbūvējis gan šķūnīti, gan pirtiņu. Kad mokot bezmiegs, Juris dodoties laukā un uzsākot kādus darbus. “Gribējās jau pirtiņu uzbūvēt no baļķiem, taču es ņemu tādus materiālus, kādi man ir. Lēnām tos savācu un lieku lietā. Materiālu trūkums gan mani nav atturējis no darba. Taisu pa savam, kā es māku. Pašlaik taisu nojumīti traktoram, bet pirtiņa tapa vienas vasaras laikā,” viņš saka.
Iegūst atzinības rakstu
2005.gadā Gertas un Jura “Alejas” piedalījās sakoptākās sētas konkursā un ieguva atzinības rakstu. Jura mamma šim notikumam par godu iedevusi Ulmaņlaika Latvijas karogu, kurš vēl aizvien ir uzsliets mastā pie mājām.
“Šļukumā agrāk bija daudz iedzīvotāju, savs veikals, dzirnavas. Tagad viss ir pagaisis un palikuši gandrīz vai tikai pieci cilvēki. Tas ir ļoti skumjš skats,” saka Gerta. “Kad mans tētis deviņdesmitajos gados teica, ka nevarot kaut ko, es biju dusmīgs, jo man šķita, ka jāvar, bet tagad jau saprotu, kā tas ir. Pašam arī nav tas lielākais spēks vairs,” teic Juris. Gar mājām tek Vaidava. “Mēs to iztīrījām, taču to piesārņo ne tikai bebri ar saviem aizsprostiem,” piebilst Gerta. Tomēr abi “Aleju” darbarūķi neļaujas skumjām pārdomām pārāk ilgi. Piemājas dārziņš prasa savu, un ir vēlme to iekārtot ne tikai tā, lai pašiem patiktu, bet arī citiem būtu prieks.
