Ziema un sniegs nu saglabājušies vienīgi Alūksnes pusē, bet pārējā Latvija lēnām sāk gatavoties pavasara talkām, jo līdz ar sniega nokušanu atsegsies cilvēku radītais acij ne visai tīkamais “kultūrslānis”. Pavasara vējā parasti tiek triektas ceļa malās izmestās plastmasas pudeles, pa gaisu lido plastmasas maisiņi un papīri.
Pēdējo desmit gadu laikā, kopš Latvijā pavasarī tiek rīkotas kopīgas Lielās talkas, to organizatori lēš, ka atkritumu daudzums ir samazinājies vairāk nekā par pusi. Daļai Latvijas iedzīvotāju pret talkošanu, vācot atkritumus, gan ir visai skeptisks viedoklis – sak’ – es apkārtni nepiemēsloju, tādēļ arī citu radītos atkritumus nevākšu, un sava daļa taisnības viņiem ir. Protams, ar kopīgām talkām, lai gan tām ir un būs nozīmīga loma apkārtnes sakopšanā un cilvēku attieksmes un paradumu maiņā, vien nepiespiedīsim visu sabiedrību mainīt savus ieradumus, tomēr talkām ir liela loma kā izglītojošajam un ikgadējam vides sakopšanas notikumam. Īpaši tas attiecas uz jauno paaudzi, kam jau no mazotnes mēs taču varam iemācīt nepiesārņot vidi, kurā dzīvojam, bet atkritumus novietot tiem norādītajās vietās. Iespējams, tieši jauniešiem arī radīsies idejas, kā tos ikdienā samazināt, ar ko aizstāt plastmasas maisiņus, lai iepakojums būtu videi draudzīgāks.
Aizvien vairāk sabiedrībā tiek runāts arī par atkritumu šķirošanas nepieciešamību. Tādēļ šogad 27. aprīlī, Lielās talkas dienā, cilvēki tiks aicināti ne vien vākt atkritumus, bet arī, tos vācot, šķirot atsevišķi plastmasas izstrādājumus. Šādu ideju Lielās talkas organizatori iecerējuši īstenot, lai veicinātu izpratni par plastmasas piesārņojumu, tās kaitīgo ietekmi uz vidi un izpratni par plastmasu kā videi bīstamu atkritumu, kas rada augsnes piesārņojumu. Tā būs iespēja arī saprast, cik lielā mērā mūsu valsts ir piedrazota ar plastmasas atkritumiem. Un, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka ar atkritumu vākšanu Lielās talkas laikā mēs nenovērsīsim iespējamo ekoloģisko krīzi, uz ko norāda pēdējā laika krasās klimata pārmaiņas, šādā veidā tomēr kaut nedaudz varam parūpēties paši par savu veselību, vidi, kurā dzīvojam, un dabas spēju izdzīvot.
