Cik gan vienkārši var iestāties tukšums. Cik vienkārši cilvēks var pazaudēt to, kas viņam pieder.
Cik gan vienkārši var iestāties tukšums. Cik vienkārši cilvēks var pazaudēt to, kas viņam pieder. Cik vienkārši var mainīties dzīves uzskati.
Viens telefona zvans, un ir tukšums. Un tu nezini, kā, kad un ar ko to aizpildīt, jo reizēm to izdarīt nav iespējams. Sākumā tas dedzina un grauž tik stipri, ka nevar izturēt – dienām, nedēļām un mēnešiem. Bet laiks dziedē.
Diemžēl ir cilvēki, kas tukšumu pleš vēl lielāku, jo viņiem patīk sarežģīt un pagriezt faktus otrādi. Un, kas pats interesantākais – visaktīvākie ir tie, kas paši neko nezina, nav redzējuši, dzirdējuši un nepārzina situāciju. Pēkšņi notiek “vienkāršs brīnums” – un viņi visu zina, ir redzējuši, dzirdējuši, pat bijuši klāt! Ar šādiem mēļu kulstītājiem neko neizdarīs, jo viņi bija, ir un būs. “Runīgie ļautiņi” neapzinās savu nožēlojamo situāciju un to, ka tam, kuram jau tā ir grūti, viņi iedur kā ar nazi sirdī. Diemžēl nav tiesību viņus nosodīt. Katrs ir tāds, kāds viņš ir. Un cilvēks nav soģis otram. Ne velti ir paruna: “Katrs saņem pēc nopelniem.” Varbūt šajā dzīvē ļaundaris dzīvo cepuri kuldams, bet nezinām, kas notiek pēc tam.
Skumīgi, ka pasaulē ir cilvēki, kas nekaunīgi uzdrošinās sēru brīdī zvanīt nelaiķa piederīgajiem un rupji paziņot faktu, ka viņi zinot – esot miris cilvēks, māja nu palikusi tukša. Un viņi piesakās kā potenciālie īrnieki!
Patiesībā ir grūti savaldīties. Gribas iet, teikt kaut ko pretī, attaisnot, aizstāvēt, pat iesist – bet nedrīkst. It īpaši tad, ja skaidri nezini, kurš ir apkaunotājs. Pretējā gadījumā pats kļūsi par apsmieklu. Bet ir tīras, skaidras lietas un atmiņas, ko neviens nekaunīgs mēļu kulstītājs nekad nespēs nomelnot. Lai jau maitu ērgļi priecājas un suņi rej- karavāna iet tālāk. Gribas ticēt, ka būs tā kā pasakā, ko stāstīja vecmāmiņa: labais uzvar ļauno, valda saticība, sliktais beigās saņem sodu, un visi dzīvo laimīgi. Ziniet, es tam ticu, jo visas vecmāmiņas ir gudras. Un mums ir jāprot izmantot viņu padomus.
