Politikas zinātņu doktors Ivars Ījabs, kandidējot Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, norādīja, ka Eiropas Savienībai (ES) ir nepieciešamas pārmaiņas, jauna enerģija. Viņš saskatīja sevī šo enerģiju un darbaspējas, lai panāktu efektīvu ES darbību Latvijas interesēs. Latvijas iedzīvotāji viņa līdzšinējo darbu novērtēja un balsoja par to, lai I. Ījabs to tupinātu Eiropas Parlamentā kā deputāts. Līdz ar jaunā ES Parlamenta pirmo sēdi I. Ījabs (“Attīstībai/Par!”) ir sācis darbu Parlamentā, kļūstot arī par EP liberāli centriskās frakcijas “Renew Europe”, kas ir trešā lielākā Parlamentā un apvieno 108 deputātus, locekli.
Mēnesi pēc pirmā darba cēliena jauno eiroparlamentārieti bija iespējams satikt arī tiem alūksniešiem, kuri pilsētas svētku laikā apmeklēja partijas “Attīstībai/Par!” telti. Iespēju uzzināt, kā I. Ījabam veicas, izmantoja arī laikraksts “Alūksnes un Malienas Ziņas”, uzdodot vairākus jautājumus, kas saistīti ar deputāta jaunajiem darba pienākumiem.
– Vai pēc ievēlēšanas par Eiroparlamenta deputātu esat iejuties jaunajā amatā?
– Darbs Eiropas Parlamentā pēc vēlēšanām sakās diezgan intensīvi. Lai “iešūpotos”, laika nebija. Ja gribi nopietni strādāt, jābūt klāt tūlīt un tagad. Īpaši tas saistīts ar lemšanu par Eiropas Savienības nākamo ilgtermiņa budžetu 2021. – 2027. gadam, lai līdz rudenim panāktu vienošanos. Tā ir tuvu, taču joprojām vēl ir daudz darāmā, un likmes ir augstas, lai to pieņemtu. Savlaicīga vienošanās par turpmāko budžetu nozīmē konkrētus rezultātus visiem Eiropas iedzīvotājiem – tas radīs desmitiem tūkstošu pētniecības darbavietu jau 2021. gadā un daudz vairāk darbavietu visā ekonomikā kopumā.
Tāpat ļoti nozīmīgas bija Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanas, ko saskaņā ar Eiropas Savienības likumiem izraugās ES dalībvalstu vadītāji, un pēc tam to apstiprina Eiropas Parlaments. Kā zināms, šim amatam izvirzīja Vācijas aizsardzības ministri Urzulu fon der Leienu, kuru amatā apstiprinājām ar 383 balsīm. Vēlāk sāksies darbs arī pie visu valstu komisāru izvirzīšanas.
Intensīvs darba posms Eiroparlamentā noritēs jau septembrī. Esam sadalījušies pa komitejām, sadalījuši tēmas, ar ko strādāsim. Kā jebkurā parlamentā, arī šeit, ir nozares, kas iesāktas un jāpārņem no iepriekšējā deputātu sasaukuma, tāpat ir jaunas, kas jāievieš. Esam visnotaļ spirgti un gatavi jaunam darba cēlienam.
– Kādai tēmai pievērsīsieties jūs, par ko iestāsities?
– Strādāšu Parlamenta Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas (ITRE) komitejā, kā arī iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejā (IMCO). To, kurā komitejā katrs deputāts strādās, rēķina pēc proporcionalitātes principa, kas gan nav pārāk labvēlīga sistēma mazajām valstīm un delegācijām.
Mans darbs būs tieši saistīts ar to, par ko runāju jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā – viss, kas saistīts ar pētniecību un inovācijām. Šī ir viena no tēmām, kurā Latvija diemžēl ir stipri iepalikusi no citām Eiropas Savienības valstīm, lai gan arī tā ir mūsu valsts attīstības ķīla. Pētniecība un nauda šajā jomā ir svarīga, lai mēs varētu balstīt mūsu ražošanu inovācijās ar augstu pievienoto vērtību, un tādā veidā “dzīt” uz priekšu Latvijas ekonomiku. Tādēļ mana darbības joma ir Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja, kas Eiropas Parlamentā ir ekonomiskā komiteja un nodarbojas ar praktiskām lietām. Runājot par budžetu, kas nepieciešams ar rūpniecību, enerģētiku un pētniecību saistošajām nozarēm, nākamajos septiņos gados Eiropas Savienības valstīm šim nolūkam paredzēti 120 miljardi eiro. Jautājums ir vienīgi par to, cik no tā visa atplūdīs mūsu zinātniekiem un ražotājiem Latvijā.
Ārpus šīs komitejas ir vēl virkne citu interesantu un risināmu jautājumu, kas skar enerģētiku. Tā Latvijā vienmēr bijusi ļoti svarīga tajā nozīmē, lai mēs vispirms būtu enerģētiski neatkarīgi no Krievijas. Šī jautājuma risināšana gan virzās uz priekšu, bet pārāk lēnu.
Eiropā un visā pasaulē ir vēl daudz svarīgu jautājumu, kas tuvākajā laikā steidzami jārisina, piemēram, viss, kas saistās ar klimata pārmaiņām. Klimata pārmaiņas un ar tām saistītā politika jārisina tā, lai tās būtu sociāli draudzīgas. Piemēram, lai nebūtu tā, ka mēs šeit, Latvijā, nevaram attīstīt kādu ražošanu tādēļ, ka mums pietrūkst investīciju, bet tās paliek Rietumeiropas valstīs.
– Latvijai kā vienai no Eiropas Savienības dalībvalstīm ir saistības, kas jāizpilda gaisa piesārņojuma samazināšanā, tādēļ no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas puses izskanēja aizliegums turpmāk atteikties no malkas apkures iekārtām lielajās pilsētās, ko gan tomēr neieviesa. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?
– Tas ir tāds margināls, maznozīmīgs jautājums. Malka kā kurināmais tiek izmantota ļoti daudzās zemēs. Tā, salīdzinot ar akmeņoglēm, ir videi draudzīgs kurināmais, kas ir atjaunojams. Latvijai drīzāk aktuāls varētu būt dīzeļdegvielas izmantošanas aizliegums, kas ne tikai lauksaimniekiem, bet daudziem Latvijas iedzīvotājiem var kļūt par samērā smagu tēmu. No dīzeļdegvielas daudzās valstīs jau mēģina atteikties, tās vietā ejot jaunu tehnoloģiju virzienā, piemēram, iesakot izmantot ūdeņradi. Tas, protams, ir iespējams, bet kas par to varēs maksāt, jo tas būs ļoti dārgi.
– Esat jauns deputāts Eiroparlamentā bez līdzšinējās pieredzes šādā darbā. Kā jūs uzņēma tur jau strādājošie pieredzējušie Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas?
– Ar lielāko daļu Latvijas eiroparlamentāriešu, izņemot Tatjanu Ždanoku, jau biju pazīstams, pirms vēl nebiju uzsācis darbu. Sadarbība notiek, taču īpatnība ir tā, ka Eiropas Parlaments ir organizēts pa frakcijām, nevis pa valstīm, un sēžu zālē vietas deputāti ieņem nevis pa valstīm, bet atšķirīgām frakcijām, tādēļ ikdienas darbā mēs vairāk saskaramies ar citu valstu kolēģiem nekā ar Latviju pārstāvošajiem deputātiem. Kopumā sadarbība nav ārkārtīgi draudzīga un mīļa, bet mēs tiekamies, daudzus jautājumus pārrunājam un risinām kopīgi. Bieži vien satiekamies arī neformālā gaisotnē lidmašīnā, pārlidojumos uz Eiroparlamenta atrašanās vietām Briselē Beļģijā vai Strasbūrā Francijā, atpakaļ uz Rīgu. Tādus svarīgus jautājumus kā, piemēram, tos, kas saistīti ar transportu un enerģētiku, pārrunāju ar bijušo kultūras ministri Daci Melbārdi, ar Robertu Zīli, ar vienu no visatpazīstamākajām Latvijas deputātēm Sandru Kalnieti, tāpat ar Inesi Vaideri.
Lai domu apmaiņa starp Latviju pārstāvošajiem deputātiem būtu regulāra, esam iecerējuši šīs tikšanās formalizēt, satiekoties regulāri. Tas gan pašlaik ir tikai projekta līmenī, bet ceru, ka rudenī, kad sāksies intensīvs darbs Parlamentā, tas mums izdosies.
– Vai jūsu redzējums tagad, esot šajā vidē, par Eiroparlamenta darbību atšķiras no tā, kādu to saskatījāt laikā, kad nebijāt deputāts?
– Lai strādātu Eiroparlamentā, deputātam ir nepieciešama vesela virkne prasmju, kas man vēl ir jāizkopj. Piemēram, Eiroparlamentā strādā pavisam 750 deputātu, un, ja vēlies, lai tevi sadzird, ir jābūt ļoti uzstājīgam un konkrētam. Jāiet tur, kur, iespējams, tevi nemaz negaida, jāiet un jāstāsta problēma, jāskaidro tā. Tāpat Eiropas Parlaments daļēji ir frankofons, kas nozīmē, ka tajā ir divas darba valodas – angļu un franču, tādēļ deputātam būtu labi zināt franču valodu. Es tekoši runāju angliski un vāciski, bet franču valodu nepārvaldu, tādēļ noteikti sākšu to mācīties.
– Kā vērtējat Eiroparlamenta darba organizāciju Briselē un Strasbūrā? Kur strādājot jūtaties labāk?
– Darba vairāk ir Briselē. Tur kopā nāk visas komitejas, ir arī citas institūcijas. Savukārt sasniedzamība pilsētas, vides un kultūras jomā, protams, labāka ir Strasbūrā. Strasbūra kā pilsēta ir krietni mazāka, zaļāka un kulturāli interesantāka, bet kopumā, strādājot Eiroparlamentā, īpaša laika staigāt pa pilsētu nav. Strasbūras Eiroparlamenta ēka ir arhitektoniski daudz veiksmīgāk būvēta, savukārt Briselē šī māja ir sarežģītāka, jo tai laika gaitā veidotas vairākas piebūves.
Esmu pateicīgs visiem, kuri par mani Eiroparlamenta vēlēšanās balsoja. Tādēļ tagad darīšu visu, lai šo uzticību attaisnotu, lai tajās jomās, par ko pirms vēlēšanām runāju, kā, piemēram, par sociālās nevienlīdzības mazināšanu, ražošanas, zinātnes attīstību, inovācijām un citu, mana darba rezultāts tur būtu sajūtams šeit, Latvijā. Nav jau jēga kaut kur tikt ievēlētam, ja nav atdeves un rezultāta pēc tam.
– Paldies par sarunu!
