Viņš bija labsirdīgs velns. Tik ļoti neparasts, ka atšķīrās no visiem citiem velniem, kuri mēdza darīt tikai sliktu. Jau izskats viņam bija drusku dīvains – apsudrabotie radziņi un baltais astes pušķis lika domāt par viņa rāmo raksturu. Itin bieži velns iebrida ziedošā pieneņu pļavā un klēpjiem plūca koši dzeltenās pienenes. Viņam pat apreiba galva no pieneņu rūgtenās smaržas. Velns priecājās kā mazs bērns, piemirsis visas bēdas un nepatikšanas.
Saules stari apžilbināja viņa acis, bet velns tikai smaidīja. Viņš vārtījās pa sulīgo, zaļo pļavas zāli un skaļā balsī smējās. Plūca pienenes un kaisīja sev pāri kā segu. Uzpina pieneņu vainadziņu, lika to galvā – kā maza meitene. Spoguļojās upītes ūdenī un, ieraugot savu krāsaino atspulgu, atkal smējās. Tik neparasts viņš šķita ūdenī un, ieraugot savu krāsaino atspulgu, atkal smējās. Tik neparasts viņš šķita sev ar ziedu vainadziņu galvā! Tad velns izpeldējās upītē un peldot zem ūdens, laida burbuļus vienu pēc otra. Priecājās par varžu koriem, kuri sacentās kurkstēšanā, un neļāva stārķim tās notiesāt pusdienās. Viņa sirdi pildīja prieks par visu skaisto – par krāšņajiem taureņiem, kuri lidinājās virs pļavas, par cīruļa dziesmu augstu debesīs, par saulītes siltumu, kas tik mīļi glāstīja.
Labsirdīgais velns nogūlās zālē un lūkojās tālu zilajās debesīs. Vēroja lēni klīstošos pūkainos mākoņus. Mēģināja izsekot vēja gaitai. Viņš bija vēl pavisam jauns velns, jautrs un draiskulīgs, tāpēc seju allaž rotāja smaids.
Citi velni viņu neatzina par savējo un vienkārši padzina no elles.
Mums tāds nav vajadzīgs! Ha! Smaidošs velns! – viņi kliedza cits par citu skaļāk.
Viņš jau nemaz nemāk būt ļauns, – sprieda vecais velns. – Tādam ellē nav vietas!
Labsirdīgais velns tikai pasmaidīja un aizgāja pasaulē meklēt savu laimi.
Viņš ieklīda dziļi mežā un atrada tur vecu lauku pirtiņu. Tur tad nu viņš arī apmetās uz dzīvi.
Mežā viņš atrada daudz darba – vajadzēja palīdzēt putniem, ja kāds mazulis bija izvēlies no ligzdas, lācim izkļūt no lamatām, vāverēm lasīt riekstus un sēnes.
Un, protams, neaizmirsa kā senāk priecāties par pļavas krāšņumu. Vasarā ilgi klausījās kā kokā kaļ dzenis. Ar zaķubērniem kopā spēlēja slēpšanos zem eglītes un uzmanīja tos no manīgās lapsas. Tikpat nemanāmi viņš palīdzēja tantiņām mežā salasīt žagaru buntītes.
Tā nu labsirdīgais velns dzīvoja mežā līdz sirmam vecumam. Mati bija kļuvuši sirmi, un bārda – pilna pērlēm un dimantiem. Tā Laimes māte viņu bija apbalvojusi par labsirdību. Sejā parādījās labi redzamas mazas smieklu krunciņas. Un lielākais brīnums notika, kad kādu rītu, aplūkojot savu atspulgu, velns sevi vairs nepazina – skaistie, apsudrabotie ragi bija pazuduši… Arī garā aste ar balto pušķi. Pretī raudzījās sirms, labsirdīgs večuks ar garu baltu bārdu, pilnu ar pērlēm un dimantiem.
