“Es vienmēr vēlējos būt lauku ārsts, cita profesija man nekad nav bijusi prātā,” atzīstas vīrs, kuru dzīves tecējuma līkloči, gluži vai zēnības sapņiem spītēdami, ir cieši piesaistījuši galvaspilsētai un atrāvuši no ārsta amata prakses.
“Es vienmēr vēlējos būt lauku ārsts, cita profesija man nekad nav bijusi prātā,” atzīstas vīrs, kuru dzīves tecējuma līkloči, gluži vai zēnības sapņiem spītēdami, ir cieši piesaistījuši galvaspilsētai un atrāvuši no ārsta amata prakses. To saka Rīgas novada slimokases direktors Andris Glāzītis, daļēji vērtēdams savu tagadējo atrašanos varbūt ietekmīgā, bet pacientu un ārstu acīs nebūt tik populārā postenī kā maz gribētu, kaut arī veiksmīgu nejaušību.
Viņa darbdienas pastā galvenokārt ir dusmīgas vēstules, kurās koši aprakstītas medicīnas iestāžu nebūšanas vai birokrātiski samezglojumi. Protams, daudz kas veselības aizsardzībā un slimokasēs darbojas normāli, bet tas tiek uzskatīts par pilnīgi pašsaprotamu un pieminēšanas nevērtīgu. Andris Glāzītis te pilnībā piekrīt saviem klientiem, tomēr sirdi silda retās pateicības, kuras parasti uzraksta lauku cilvēki par veiksmīgu ārstēšanos pie kāda Rīgas medicīnas spīdekļa.
Likteņa ironijas dēļ Madonā dzimušais, Cēsīs skolu beigušais un Valmierā par ātrās palīdzības feldšeri teju desmit gadus nostrādājušais censonis no iecerētā mērķa novirzījās īsu brīdi pirms piepildījuma.
– Jau bērnībā, kad mēs spēlējām kariņu – tolaik ne jau ar plastmasas ieročiem, bet ar pavisam īstiem – ar spridzekļiem un granātām, – es staigāju apkārt ar zāļu somu plecā. Vienam puikam svaigā brūcē smērēju ziedi un, dulburis tāds, jutos varen liels speciālists. Vasarās strādāju slimnīcā par sanitāru. Nokavējis uzņemšanu Medicīnas institūtā, stājos medicīnas skolā, kļuvu par feldšeri. Ārsta diplomu saņēmu teju trīsdesmit sešu gadu vecumā.
Pēc institūta mani nosūtīja uz Īli, Dobeles rajonu, par narkoloģiskās slimnīcas direktoru. Tur piespiedu kārtā ārstēja alkoholiķus. Vienīgā vieta, kur ārstēja arī narkomānus, vismaz mēģināja kaut ko darīt, kaut Padomju Savienībā oficiāli tādu nemaz nebija.
“Perestroikas” laikos modē bija amatpersonu vēlēšanas – tieši tā 1989. gadā kļuvu par Bauskas rajona un centrālās slimnīcas galveno ārstu. Pat īsti nezinu, kāpēc toreizējais Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Teikmanis man piedāvāja vadīt pilsētas valdes Veselības pārvaldi. Piekritu, jo biju pārliecināts, ka ik pēc pieciem gadiem jāmaina nodarbošanās, lai neiesūnotu. Savukārt Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš aicināja veidot Rīgas novada slimokasi. Tagad ceturto gadu esmu šajā amatā.
– Jāsaka, ka visai tālu esat aizmaldījies no sapņa par lauku ārsta praksi…
– Sapnis izčibēja institūta pēdējā kursā, līdz tam gan sirdīgi tam gatavojos. Dakteris Strazdiņš, mūsu narkoloģijas tēvs, aicināja pie sevis un turklāt piedāvāja pēc studijām uzreiz slimnīcas direktora amatu! Toreiz jokoju – ja uzvārds Glāzītis, tad jau pats liktenis lēmis man būt par narkologu. Toties, gluži vai kompensējot sava sapņa zudības, es par lauku ārstiem padarīju vairākus savus kolēģus no Bauskas rajona slimnīcas.
Pierunāju kolhozu priekšsēdētājus pieņemt darbā ārstus – turklāt labus un pacientu cienītus – no centrālās slimnīcas, iedot katram dzīvokli, mašīnu un maksāt algu kā veterinārārstam. Tie toreiz pelnīja vairāk nekā cilvēku dakterētāji. Tā Bauskas rajonā izveidojās sešpadsmit doktorāti, nelikvidējot nevienu feldšerpunktu, bet pārvēršot tos par doktorātu filiālēm. Apmierināti bija gan pagastu cilvēki, gan toreizējie iecirkņa ārsti.
Reizē ar profesionālo karjeru pati no sevis sākās arī mana politiskā darbība. No kompartijas gan veiksmīgi izvairījos, kaut arī slimnīcas vadītājam tur vajadzēja būt gluži obligāti. Partijas sekretārs dzina mani PSKP rindās ar tādu uzmācību, ka tikai sacēla spītu un vēlmi no šīm sakām izvairīties.
– Gluži politisks solis bija arī slavenais “Glāzīša rublis”, kas vienā mirklī padarīja rajona slimnīcas galveno ārstu par valstisku slavenību! Šķiet, tas kļuvis par simbolisko startu pārmaiņām medicīnas finansējumā.
– Tā ideja man iešāvās prātā, redzot, kā padotie centīgi aizpilda pacientu apmeklējumu talonus statistikas atskaitēm. Taču statistikai ir kaut kāda vērtība tikai tad, ja tā ir daudz maz ticama, nevis “uzfrizēta”.
Rublis kā pacienta nodeva par ārsta apmeklējumu tobrīd jau bija tīri simboliska summa. Tomēr pietiekams iemesls, lai cilvēks apdomātu: vai vērts vienkārši tāpat izlaist no kabatas naudu? Nodevas ieviešana radīja visādus kuriozus. Kāds nepopulārs ārsts pats iemaksāja divdesmit rubļus, rādīja man talonus un sūdzējās: pacienti gāžot viņa kabinetu apkārt. Vārdu sakot, redzi, Glāzīt, cik es pieprasīts!
Mēģināju savai idejai rast atbalstu un atļauju Veselības ministrijā, valdībā, Augstākajā Padomē. Neviens to nenoliedza, bet tālāk arī nevirzīja. Apspriedos ar Alfrēdu Greiseli kā toreizējo Bauskas rajona padomes priekšsēdētāju un iesniedzu priekšlikumu deputātiem nobalsošanai. Tā ar rajona padomes lēmumu pacientu nodeva tika leģitīmi (likumīgi – red.) ieviesta Bauskas rajonā. Drīz vien līdzīgu praksi ieviesa arī Kuldīgā.
Tā bija pirmā reize, kad ārstam tika noteikts oficiāls honorārs. Vēlāk ministrs Pēteris Apinis veselības finansu lietas krietni vien sakārtoja ar pacientu līdzdalības maksājuma ieviešanu. Tagad slimokasēm ir izstrādāts cenrādis, kas aptver jebkuru ārsta vai medicīnas personāla sniegtu pakalpojumu.
Kaut kad pārmaiņas bija jāsāk. Citu Austrumeiropas valstu pieredze māca – jo vēlāk tas notiek un valdība vairāk vilcinās, jo lielāks ir pilsoņu sašutums – rezultātā vispār nevar ieviest jebkādus maksājumus.
Ceru, ka tagad tautā mani vairs par to “Glāzīša rubli” nelamā.
– Toreiz tas izraisīja šoku – cilvēki bija pieraduši, ka medicīna ir bez maksas. Tā bija principa lieta un arī signāls kaut kādām diezgan sāpīgām pārmaiņām.
– Manuprāt, lielākais šoks tobrīd bija ārstiem, ne pacientiem. “Glāzīt, ko tu esi iedomājies! Slimnieks atnāk, samaksā tavu oficiālo rubli un uzskata, ka ir ar mani norēķinājies!” Ja nemaldos, tad par slimības lapas izrakstīšanu “zemgalda takse” bija 25 rubļi.
– Kādu mācību jums pašam ir devis “Glāzīša rublis” ?
– To, ka cilvēkam ir skaidri jāzina, par ko un cik viņam ir jāmaksā. Rīgā ir citādāk, bet man bieži zvana laucinieki, pazīstami un nepazīstami: braukšu pie daktera N. un gribu zināt, cik man viņam jāmaksā. Tā, manuprāt, vispār ir lielākā problēma gan pacientiem, gan ārstiem, gan slimokasēm.
– Vēl jau cilvēki grib zināt arī to, vai jāmaksā kasē, bankas kontā vai tomēr jāsarūpē vecā, labā aploksne?
– Es vienmēr aicinu maksāt, saņemot čeku. Pašam Bauskā bija diemžēl neveiksmīgs eksperiments – pateicīgajiem pacientiem, kas gribēja ārstam samaksāt, bija iespēja to izdarīt ne pa kluso, bet legāli caur slimnīcas kasi. Grāmatvedība atvilka ienākumu nodokli un izmaksāja ārstam honorāru. Taču šāda sistēma neiegājās, jo nepadarīju to viegli izprotamu, turklāt kase bija gan netālu no ārstu kabinetiem, bet diemžēl pavisam citā mājā. Cilvēkam bija daudz ērtāk dot uzreiz aploksni. Vajadzēja atrast ērtāku sistēmu – turklāt pacientiem tas noteikti būtu lētāk. Godīgi sakot, es paliku “pēdējais mohikānis”, kam pacienti pateicību iemaksāja oficiāli. Kā narkologam man bija daži veci klienti, kurus principiāli sūtīju uz kasi, līdz kasiere pieprasīja viņu manis viena dēļ lieki neapgrūtināt.
– Diez vai arī šodien cilvēks skaidri zina, cik maksā viena viņa vizīte pie ārsta?
– Jā, joprojām tā nav. Man vairākus gadus nav izdevies panākt, ka katrs slimnieks pie jebkura ārsta saņemtu rēķinu. Atvainojiet par salīdzinājumu, bet gluži vai tādu pašu kā restorānā, kur sīki uzskaitīts katrs pasūtījums. Un, ja tā ir īpaši smalka iestāde, vēl uzrēķināti 10 vai 15 procenti par apkalpošanu. Ārsta izsniegtā rēķinā būtu jāuzrāda, ko apmaksā slimokase un ko jāmaksā pašam pacientam.
Negatīva sabiedrības attieksme pret slimokasēm ir tieši tāpēc, ka trūkst atklātības pret pacientu. Viņš zina tikai to, ko maksājis pats, lielāko tiesu aploksnē. Viņš nezina, ko apmaksā slimokase, arī to, ka mediķi strādā ar valsts aparatūru un viņu darba laiks ir valsts apmaksāts.
Šobrīd medicīnā katra darbība ir izcenota. Formulas ir pareizas, vēl tikai summas tajās nav pareizas. Slimokases zina par katra pacienta ārstēšanu, rūpīgi pārbauda rēķinus – nav tā, ka mēs dotu slimnīcām naudu vienkārši tāpat. Slimokase ir veselības aprūpes pakalpojumu pircējs. Mēs neesam nekādi slimnīcu aizbildņi, bet gan pacientu interešu aizstāvji.
Taču pats pacients nav informēts, jo nez kāpēc ārsti negrib viņam dot šo rēķinu uz rokas. Varam tikai minēt, kāpēc tā. Visi zina: ārstiem maksā maz. Jā, labi. Bet cik samaksā? Gadā tikai Rīga vien samaksā
30 miljonus latu, lai 800 tūkstošiem rīdzinieku būtu nodrošināta veselības aprūpe.
– Jums pašam nācies pārliecināties, ka slimokases kritizē ne tikai Latvijā, un šodien tikpat centīgi kā divdesmitajos gados, kad tās ieviesa pirmo reizi, bet pat daudz bagātākajā Vācijā. Pacients nelamās ārstu, jo vainīgi, viņuprāt, ir birokrāti, kas sēž uz naudas maisa.
– Jā, ar slimokasi ir kā ar demokrātiju – abas visi lamā, bet nekas labāks nav izdomāts. Vēl saka, ka demokrātija ir luksusprece – un tas pats ir ar slimokasēm.
Liela Latvijas slimokasu problēma šodien ir kapitācija, apmaksas modelis “uz galviņām”, rēķinot pacientu skaitu.
Visur valstī, izņemot Rīgu, šis modelis ieviests, izdarot lāča pakalpojumu gan veselības aizsardzības sistēmai, gan slimokasu dalībniekiem. Viņiem liedza iespēju saņemt to, ko piedāvā valsts budžets. Jo ģimenes ārstus padarīja par naudas (protams, nepietiekami lielās) turētājiem, kam jāpērk speciālistu pakalpojumi, un tā nostādīti diezgan ciniskas izvēles priekšā. Vai aizsūtīt pacientu pie speciālista uz pārbaudi, vai varbūt tā vietā beidzot samaksāt sev normālu algu?
Es nevienu nenosodu – kas zina, ko pats darītu. Ārsti kļuva ķīlnieki starp naudu un pacientu. Rezultātā pieauga ielaistu slimību skaits. Tagad sistēma tiek mainīta, ar
1. janvāri tā būs cilvēcīgāka un saprotamāka – tiek noņemti finansu ierobežojumi, būs iezīmēta nauda izmeklēšanai, ko ģimenes ārstam nebūs sev jāatrauj. Viņam vairs nebūs vēlmes kādu nesūtīt pie cita ārsta, gluži otrādi, būs piemaksas par darba kvalitāti, par veiksmīgi veiktu profilaksi, par pacientu vakcinēšanos.
– Ir dzirdēts, ka jūs nākat no aktīvas un saliedētas dzimtas, kurai drīz būšot savs ikgadējais saiets?
– Tie ir mātes radi – Pirro dzimta. Katra augusta otrajā nedēļas nogalē dzimta jau desmito gadu kaut kur Latvijā pulcējas salidojumā. Mums rados viens vīrs sāka pētīt radurakstus un tagad piecas vai pat sešas paaudzes ir apzinātas un sazīmētas ciltskokā, kas vairs neietilpst uz vatmaņa loksnes. Vismaz simts cilvēku ir vienmēr – no zīdaiņiem līdz sirmgalvjiem. Dzimtai ir arī savs prezidents, ko pārvēl ik pa diviem, trim gadiem. Es vēl šajā godā neesmu ticis, bet ne jau tāpēc, ka uzvārds cits. Kopā ar brāli gan esam viena saieta namatēvi.
– Vai arī šajās kopā sanākšanās radi jūs sunī par visiem veselības aizsardzības sistēmas grēkiem?
– Protams, maniem radiem, tāpat kā daudziem cilvēkiem, ir pārliecība, ka Glāzītis ir atbildīgs par medicīnas aprūpi visā valstī. Ar viņiem gan var izrunāt tiešāk, ne tik diplomātiski kā ar nepazīstamiem cilvēkiem, kurus viegli aizvainot. Daļēji jau pats vien esmu to panācis, jo Rīgas novada slimokasei jau trešo gadu ir bezmaksas informācijas tālrunis 8005800, vienīgais valstī, pa kuru var zvanīt jebkurš Latvijas iedzīvotājs. Tur strādā fantastiski speciālisti, kuriem var izstāstīt problēmas un lūgt padomu.
– Kāpēc, iesakņojies lielpilsētā, tomēr saucat sevi par laucinieku?
– Patiesībā mani vienkārši nospiež Rīgas ielas, šaurība, burzma. Īsti labi, kā brīvs cilvēks jūtos tikai laukos, aizbraucis ciemos kādā lauku sētā. Ir jau sapnis pašam par savu māju prom no pilsētas.
– Kāds noteikti vaicās – ja jau tāds laucinieks sirdī, ko velti dauzies pa tiem Rīgas akmeņiem?
– Būtu, piemēram, no kāda Vidzemes rajona lietišķs uzaicinājums strādāt interesantu darbu, ļoti nopietni apsvērtu. Taču vēl tādu nav bijis.
