Februāra beigās Eiropa un Latvija atzīmē Logopēdijas dienu. Iespējams, kāds trīsgadnieks savu ģimeni tieši šajā dienā iepriecinās ar skaļu un skaidru “Rrrrrr!”. Iespējams, kāds insulta pacients pēc cītīgiem treniņiem atkal pateiks savai sieviņai “mīlu”, – logopēds strādā ne tikai ar bērniem.
Sarunājas par maz
“Uz bērnudārzu nāk bērni, kuri nezina pasakas. Viņi stāsta ar grūtībām, neprot, jo valodiskā komunikācija sarūk līdz minimumam un notiek garāmskrienot. Nopērk kaut ko apēst, kaut ko uzģērbt mugurā, aizbāž muti ar čupačupu. Par maz sarunājas, nenovērtē, ka svarīgi ne tikai runāt, bet runāt pareizi,” secina logopēde Ilona Salna.
Nereti mazam bērnam ieslēdz radio – lai klausās, ko diktori runā, kādas dziesmas skan. I. Salna atgādina, ka svarīgāk par izskanējušu vārdu ir cilvēka klātbūtne – mīmika, ar kādu tas tiek pateikts, žesti, intonācijas. Ja skan radio, noderīgi, ja ir kāds pieaugušais, kurš var arī paskaidrot, kas tad tur skan, ja bērns kādu vārdu nav sapratis. “Bērns teic, ka “Jumpravai” ir dziesma par kurmīti – kurmīt’s, mana Ziemeļmeita. Viņš tā ir sadzirdējis,” teic logopēde. Bērns sadzird to, ko viņš ar savu pieredzi, vārdu un jēdzienu krājumu spēj aptvert.
Tomēr valodas attīstībā ir vieta arī kasetēm vai diskiem ar pasakas ierakstu – pārmaiņai tām pasakām, ko priekšā lasa brālis, māsa, vecāki vai vēl kāds cits. Lasīt priekšā vajadzētu tik ilgi, kamēr bērns to vēlas.
Ja trīs mēnešu laikā – vienalga, kāda vecuma bērnam – valoda nav progresējusi, nav pieaudzis vārdu krājums, uzlabojusies izruna u.tml., vajadzētu konsultēties ar logopēdu. I. Salna atzīmē, ka vecāki parasti neieklausās, nepaseko līdzi, vai ir šis progress un kāds tas ir. Reizēm gluži otrādi – prot uzskaitīt, ko bērns neprot, bet nesadzird, ko viņš māk un pat ļoti labi. Logopēds var ierādīt vingrinājumus, pastāstīt, kas jādara pašiem vecākiem, izveidot individuālu “sasniegumu plānu”. Regulāras nodarbības speciālista vadībā nepieciešamas tikai tad, ja vecākiem neizdodas saviem spēkiem ievērot šo plānu.
Problēmas atklājas skolā
Valoda ir cieši saistīta ar runu, komunikāciju, domāšanu, tātad personības spēju iegūt izglītību un būt veiksmīgam.
“Atņemšana, saskaitīšana, dažādi jēdzieni – to izpratnei ir nepieciešama valodas bāze. Ja tās nav, neveidojas izpratne. Ir jāzina, kas ir darbības vārds, un jāzina arī paši vārdi. Valodas attīstības traucējumi iet roku rokā ar disleksiju jeb lasīšanas traucējumiem un nesekmību,” atzīst Baiba Trinīte, veselības zinātņu maģistre, Latvijas Logopēdu asociācijas valdes locekle. Ja bērns nesaprot, par ko skolā runā, viņam ir grūti koncentrēties. Pat ļoti cenšoties, panākumu nav.
“Logopēds nav bezizmēra,” aizrāda B. Trinīte uz apgalvojumu, ka bērnudārzos, skolās strādā arī logopēdi. Slodze ir 30 bērni vienam logopēdam. Ir divi varianti – visiem pa mirklim vai profesionāli strādāt ar tik, ar cik iespējams. Līdzekļu taupīšanas apstākļos šo speciālistu algošana ir apdraudēta.
“Tas ir jautājums par dzīves kvalitāti. Ir brīži, kad svarīgāk ir izdzīvot, jautājums “kā?” aizvirzās otrajā plānā. Tomēr, ja pieaudzis cilvēks atbild pats par sevi – vai viņš līdzdarbosies, vai grib uzlabot situāciju, par bērniem ir jārūpējas pieaugušajiem. Ar maziem bērniem situācija ir katastrofāla,” secina B. Trinīte. Aptuveni ceturtajai daļai pirmklasnieku ir valodas attīstības traucējumi – statistikas nav, tā tika apkopota tikai padomju laikā.
Atgriezties apritē
Logopēds strādā ne tikai ar bērniem, bet arī ar insulta pacientiem, kā arī gadījumos, ja smadzeņu bojājumi pēc traumas ir ietekmējuši spēju runāt, sazināties. Par neiroloģiska rakstura problēmām liecina grūtības izteikties, patvaļīgi samainās burti izrunātajos vārdos, cilvēks sāk stostīties, runā neskaidri, ir grūtības koncentrēties. Latvijā tradicionāli rehabilitācijā logopēds piedalās centros “Vaivari”, “Jaunķemeri”, “Līgatne”. B. Trinīte strādā arī Liepājas reģionālās slimnīcas pērn atvērtajā Rehabilitācijas nodaļā. Ir vairākas pacientu kategorijas, kam valsts apmaksā 10 nodarbību rehabilitācijas kursu. Tas ilgst aptuveni mēnesi.
“Nereti mums pacientam jāpierāda, ka dzīves kvalitāte uzlabosies, ka tas ir iespējams. Tas ir svarīgi. Grūti ir ko panākt, ja pacients nav motivēts, negrib līdzdarboties. Pats sevi apkopt var, nav gulošs – ko tad vairāk. Bet rehabilitācijas mērķis ir maksimāli atgūt to dzīves kvalitāti, kas bija pirms insulta,” atzīstas speciāliste. Valodas atgūšana, stabilizācija ir ilgs darbs, kas prasa vairākus mēnešus, pat gadu. Logopēds strādā komandā ar neirologu, psihologu un citiem speciālistiem.
Īstais gandarījums esot tad, ja bijušais pacients, satikts uz ielas, atteic, ka nav laika daudz runāt – jāsteidzas uz darbu.
